Pirmā apstāšanās vieta ir paredzēta Virgā pie Kārļa zābaka. Ātri vien meklējamais tiek atrasts, visi pielogojamies, sasēžamies geomobīlī, lai dotos uz Virgas dzirnavām. Šeit scenārījs ir līdzīgs, kā pie Kārļa zābaka – ātri vien viss ir atrasts un dodamies uz nākamo objektu, kas vairs nebūs “piebrauc-paņem-aizbrauc”.

Tagad mūsu ceļi un koordinātas ved uz slēpni, kuram ir dots nosaukums “Priekules Army base”. Pēc kartes un GPS rādījumiem piebraucam pie ceļa, kurš ir slēgts. No šīs vietas līdz slēpnim ir apmēram 700 metri. Pēc mana uzaicinājuma pabraucam “uz šo te ceļu, tas varētu pievest tuvāk” – nekur diži tuvāk nepiebraucām. Tā vietā līdz slēpnim gājām cauri mežam, pļavām un purvainām vietām. Un kā vienmēr – visiem nebija piemēroti apavi, bet kuru nu tas vairs uztrauca… Pēc apmēram 20-30 minūšu gājiena pēc GPS norādījumiem, nonācām nulles punktā, kur pēc hinta bija jāsāk meklēt meklējamo. Pēc neilgas meklēšanas, Artis pavisam nejauši atrod kaut kādu maisiņu, kurā “kaut kas” ir iekšā. Tas “kaut kas” ir arī meklējamais, ko meklējām. Tomēr konteiners bija pilns līdz augšai un logbook bija izmircis līdz pēdējai lapiņai. Maksimāli savedām kārtībā kastīti un devāmies atpakaļ uz geomobīli, lai turpinātu ceļu uz Vaiņodi, kur bija paredzēts apmeklēt Vaiņodes lidlauku un kādas baznīcas drupas.

Mūsu vienīgā dāma ierakstās logbokā pie "Batas baznīcas drupām".

...un pašas Batas baznīcas drupas.

Esam atraduši meklējamo. Jau "izsaiņots" no maisiņa. Konteineris pilns ar ūdeni :(

"Saiņojam" vaļā logbooku. Viss slapš. Pielogojāmies uz atsevišķas lapiņas, kuru ielikām sausā, jaunā maisiņā, cerība, ka īpašnieks savedīs kārtībā slēpni.

Nebiju iedomājies, kai Vaiņodes lidlauks ir tik liels. Manā uztverē tas bija viens skrejceļš un viss. Taču dzīvē viss bija savādāk. Pēc nelielas pastaigas pa lidlauku, devāmies tālāk uz kādas baznīcas drupām un tālāk jau bija paredzēta viesošanās bijušajā Vaiņodes raķešu bāzē (līdzigā/tādā pašā, kā Taujēnos).

Vaiņodes raķešu bāze. Pēc līdzīga plānojuma, kā Taujēnos. Šeit arī atradām nesprāgušo lādiņu un satikām offroad cienītājus.

Vaiņodes raķešu bāzē mēs nebijām vienīgie šīs vietas apmeklētāji – offroad izklaides cienītājiem šeit bija izlikts veins kontrolpunkts, kuru vajadzēja apmeklēt. Mēs paspējām saskaitīt vismaz 4-6 ekipāžas, kas iečekojās savā kontrolpunktā. Meklējamo dārgumu, pēc spoilerbildes atradām diezgan ātri, taču pēc tam veicām nelielu ekskursiju pa teritoriju. Sanāca arī atrast vienu nesprāgušu lādiņu…

Nākamais apskates un meklējamais objekts bija bijusī “Alšu kaļķu ceplis”. Pēc apraksta bija jākāpj augšā. Nu neko darīt, taču man Adatā bija omulīgāk kāpt, nekā šajā ceplī. Pēc veiksmigas kastītes atrašanas un nokāpšanas lejā, devāmies nelielā ekskursijā pa cepļa iekšpusi. Šis bija viens no interesantākajiem slēpņiem, kas līdz šim tika atrasti.

Alšu kaļķu ceplis - esam ieradušie un taisamies lēnām kāt tur augšā, lai meklētu meklējamo.

Skats no augšas. Tas tur baltais busiņš ir mūsu geomobīlis.

Nākamais slēpnis mums sagādāja vislielākos piedzīvojumus. Pēc Kaļķu cepļa mērojām ceļu uz netālu esošo Nīgrandes raķešu bāzi. Nokļūdījāmies jau pašā sākumā. Noparkojām mašīnu un devāmies apbūvētajā virzienā, kur it kā vajadzētu būt. Taču GPS saka, ka jāiet citā virzienā. Neliela ekskurija pa vienu pamestu ēku un dodamies īstajā virzienā caur mežu, brikšņiem un purvainu apvidu. Pēc apmēram 20-30 minūšu gājiena un izvairīšanās no iekāpšanas kaut kur, kur nevajag, tiekam uz civilizēta ceļa un starp kokiem ieraugam mūsu noparkoto mašīnu…. :)

Melnais punkts - auto novietošanas vieta, GC logo - slēpnis, melnā līnija - mūsu maršruts uz slēpni

Nīgrandes raķešu bāze - esam visi ielogojušies un skrienam pēc nākamās kastītes.

Taču viss ir labs, kas labi beidzas – nonācām līdz slēpnim, ātri vien sameklējām un devāmies tālākā virzienā uz Nīgrandes tiltu, kas ved pāri Ventai un uz dažiem slēpņiem pierobežā.

Kad slēpnis uz tilta, kas ved pāri Ventai tiek veiksmīgi atslēpņots, mūsu ceļi ved neceļos, taču mēs vēl to nezinam. Izbraucam cauri vairākiem maziem ciematiem un šķērsojam upi ar nosaukumu Losis. Tālāk turpinam ceļu un no aizmugurējā sēdekļa Artis saka: “Šis ceļš beigsies, nekur tas nevedīs”. Mēs ar Kristianu priekšā drusku pasmīnam un esam pārliecināti, ka ceļš tā vienkārši nevar izbeigties. Par to arī nekas neliecināja – ceļš bija asfaltēts, kas neradīja ne mazākās aizdomas… Pēc dažie mirkļiem es nolemju pārliecināties Google Kartēs kā tad īsti ir, klusībā cerot, ka Artis tomēr būs kļūdījies un ceļš nebeigsies. A vot – Artis nekļūdījās un Google maps to pašu teica – ceļš beigsies. Arī Kristiana GPS rādija to pašu, ko mans Google maps… un pēc dažiem mirkļiem teju vai iebraucām viensētā. Pēc pāris simts metriem ir karjeras. Mūs sveicina ķieģelis, kas vēsta, ka pēc 300 metriem ir the end. Esam veiksmīgi piedzīvojuši otro The Wrong Turn. Pirmais bija kaut kad pavasarī, kad nobijos no baložiem :)

Esam nonākuši pie ķieģeļa - The Wrong Turn. Pa kreisi - viensēta.

Kā pēc tam izpētīju karti, tīri teorētiski mēs būtu tikuši kaut kur, ja būtu turpinājusi ceļu zem ķieģeļa. Taču tur tālāk ir Lietuva un šķērsot robežu bez pases, nebūtu tā prātīgakā ideja, kā pabeigt pozitīvi iesākušos dienu. Vēl jau nav zināms, kādas kvalitātes ceļš tas ir, jo topogrāfiskajā kartē tas iezīmēts ar rasutītu līniju. Tad nu griezāmies apkārt, meklētu citus ceļus, kā nokļūt pie mūsu izvēlētās kastītes ar nosaukumu “The Tide Is High”.

Atkal šķērsojam Losi, izbraucam cauri vairākiem ciematiem un pēc neilga laika sasniedzam slēpni “Griezes baznīca”. Varu droši teikt, ka nekad nebūtu uz šo vietu braucis, ja vien te nebūtu kastīte. Un pati vieta ir ļoti forša un interesanta. Taču pats interesantākais ir tas, ka baznīca ir daļēji nopostīta (bez jumta, palikušas tikai mūra sienas), taču tur joprojām notiek dievkalpojumi. Ja laika apstākļi nelutina, tad blakus ir maza kapella zem jumtiņa, kur var noturēt dievkalpojumu. Kad šeit veiskmīgi viss ir izdarīts, vietējo iedzīvotāju un mācītāja skatienu pavadīti, devāmies uz vieno no pēdējiem slēpņiem šajā izbraucienā. Gribējām dabūt jau iepriekš pieminēto slēpni “The Tide Is high”. Visu veiksmīgi dabūjām, taču šeit ari neiztikām bez biedzīvojumiem no sērijas “Ejam šo taciņu – te varētu būt labāk”. Taču ne vienmēr “šī taciņa pieved pie slēpņa klāt, kā tas arī bija šoreiz. Izbriduši cauri zālēm, nonācām līdz Ventai (laikam), taču koordinātas rāda, ka jādoas vēl 150 metrus uz reitumiem, kas sanāk pāri Ventai un jau Lietuvā… Otrā krastā tālumā pamanījām baltu stabiņu un nolēmām aiziet līdz tam vai vismaz nonākt maksimāli tuvu Latvijas krastā. Kārtējo reizi izbridušies cauri brikšņiem, zālēm un kokiem, nonācām pretī stabiņam un sēpņa aprakstā minētajai vietai. Sameklējām kastīti un pa civilizēto taku devāmies atpakaļ uz mašīnu. Dienu noslēdzām ar Embūtes pilskalna slēpni.

Griezes baznīca

Griezes baznīca - skats no iekšuses.

Griezes baznīcas mazā kapella (dala no kapellas)

Starp citu, ja ir doma staigāt pa mežiem – silti iesaku ņemt līdzi gumijas zābakus un nevilk šortus :)

]]> http://toms.ir.lv/blog/2010/10/wrong-turn-geoture.html/feed 2 http://toms.ir.lv/blog/2010/09/geoburzina-sporta-diena.html http://toms.ir.lv/blog/2010/09/geoburzina-sporta-diena.html#comments Sat, 18 Sep 2010 12:58:48 +0000 Toms http://toms.ir.lv/blog/?p=2488 Continue reading →]]> Vispirms drusku ievadam, kas ir geoburziņš? Par geoburziņu mēs dēvējam Liepājas aktīvāko slēpņotāju komūnu, kurus ne tikai vieno kastīšu meklēšanas prieks, bet arī citas brīvā laika pavadīšnas iespējas – dažādi pasākumi, pasēdēšanas, spēļu vakari un citas interesantas lietas. Viens pēdējiem lielākajiem pasākumiem bija Geoburziņa sporta diena, kura norisinājās septembra pirmajā sestdienā. Atskatu uz pasākumu, ko Rihards uzrakstīja – var lasīt te.

Nu tad tā… Viss sākās ar netipiski agru piemošanos sestdienas rītā, jo bija sarunāts, ka došos palīgā izlikt trasi, kura būs jāviec visiem sporta dienas dalībniekiem. Kad pamodos, ārā tikko bija beidzis līt lietus. Bija naiva cerība, ka lietus vairāk nelīs, jo tad visa diena būtu izčakarēa. Pēc brīža jau devos uz tikšanāš vietu. Pa ceļam satieku Kristianu, kurš lepni pa ielu brauc savā čehu audikārā. Jau pēc mirkļa esam Riharda un Ineses (Blackpanda) un gaidam viņus ārā.

Viens no Twin Towers.

Kad visi ir saradušies, sadalamies pa mašīnām un dodamies Twin Towers virzienā (slēpņotājiem šis nosaukums nav svešs). Lai arī sākumā liekas, ka lietus nebūs – mēs kļūdamies. Nonākuši jautri galapunktā, secinam ka tik pat jautri arī lietus pilina no debesīm un pa visām varītēm cenšas mums izjaukt briestošo pasākumu. Mēs esam sīksti un nepakļaujamies lietus prasībām.

Sākam lēnām izlikt trasīti – nostiep striķus, sagatvot startu/finišu un izdarīt citas vajadzīgas lietas. Mums par laimi, pēc neilga laika lietus beidza pilināt un aizdevās Skandiāvijas virzienā.

Pulkstenis nepielūdzami dzen laiku uz priekšu un mēs steidzam pieveik pēdējos darbus, lai līdz ar pirmo dalībnieku ierašanās brīdim viss būtu kārtībā. Tā gandrīz arī notiek – tikai pirmais dalībnieks ierodas krietni ātrāk par noteikto laiku un mēs neesam paspējuši visu izdarīt. Taču tā nav liela bēda – šī situācija tiek ātri labota un tikko ieradušais biedrs arī tiek pielikts pie darba.

Karabīnes.

Ievelkam striķus. Visi bariņā.

Lēnām arī sāk sarasties pārējie dalībnieki – cits ar velo, cits ar kājām, cits ar auto… Pēc nelielas instruktāžas, sadalīšanās pa komandām un iesildīšanās – Geoburziņa sporta diena bija atklāta. Jāpiemin, ka komandu nosaukumi tika veidoti no dalībnieku geocaching.com reģistrētajiem lietotājvārdiem. Bija interesanti uzzināt citu komandu nosaukumus, piemēram, Ulda rietumu galdniecība, Janko dzer martini vai Latvijas kefīrs “Agnese”. Steidzoties notikumiem pa priekšu – “kefīra” komanda arī izcīnīja pirmo vietu. Kefīrā ir spēks!

Pirmo 3 vietu ieguvēji. Šeit ir viens liekais. Uzmini kurš?

Kopā sporta dienā startēja 6 komandas katrā pa 3 cilvēkiem. Trasīte sastāvēja no šāiem posmiem:

• paralēlie striķi (pa vienu striķi staigā, pie otra turās + karabīne drošības pēc);
• nobrauciens no kalna (striķis iesiets starp diviem kokiem – kalnā un kalna lejā – un tad nobrauciens lejā);
• ievainotā nešana (no striķiem veidots nesamais, kurā ieliek ievainoto un tad to liek uz pleciem un nes);
• mezglu siešana;
• pa vidu vēl bija divi čekponti, kur uz komandas kartiņas vajadzēja atstāt zīmogu un caurdurt to;

Šāds izskatījās norbauciens no kalna.

Pēc trasītes iziešananas bija iespēja pamēģināt ar virvēm pakāpt kādā kokā un nošļūkt atkārtoti pa striķi lejā.

Pēc tam sekoja kopistisks pikniks ar desu cepšanu, sarunām pa ikdienišķām lietām, piedzīvojumiem. Netrūka arī piedzīvojums ar pašvaldības policiju, kura atbrauca un gribēja dažeim izrakstīt piz… soda kvīti par sava autokāra novietošanu kāpu zonā. Tā kā auto īpašnieki uzreiz devās pie likuma kalpiem vadīt sarunas, tad tika sveikā ar “Vairāk tā nedari!”.

Kopbilde :)

Tā nu pirmā Geoburziņa sporta diena tika aizvadīta. :) Par rezultāiem, laikiem un citas bildes ir apskatāmas šeit.

# Cik man ir sanācis meklēt kastes (parastās, mistērijas un multi ir atlikas uz citu reizi) Rīgā, tad pa 90% nekas vairāk par fotofilmiņām netrāpījās. Objekti arī nu-tādi. Taču daži slēpnīši bija vienkārši supe, piemēram Rīgas 2. slimnīca un First Tank, kur cilvēki bija piedomājuši pie tā, lai atradējiem šī kaste būtu interesanta. Arī līdz Jūrmalai biju paspējis aizbraukt – no tām kastēm, man vislabāk patika Jūrmalas stiprenieks. Lai arī pēc apraskta likās nothing-special, tomēr tieko pie kārotā dārguma, domas mainījās uz pozitīvo pusi!

# Cūku turnīrs Rīgā noslēdzās veiksmīgi. Lai arī nebija apmeklēt kuplā skaitā, tomēr cilvēki bija atnākuši un visiem patika. Atnāca arī reportieri no LNT ziņām un ar mums un dalībniekiem parunājās.

# Aizvakar beidzot atklāju peldēšanās sezonu. Un ne jau tā pat vien – vajadzēja peldēt pakaļ dārgumam, kas bija noslēpts ūdenī. Es jau biju aizmirsis, kā tas ir peldēt.

# Vasara ir sākusies jau pirms nedēļas! Šāds laiks varētu būt visu gadu!

# Skatāmlietas vasarā: Futurama un Persons Unknown.

Divas atziņas: tikai ar GPS vien būs par īsu; ja neesi pārliecināts, kur kastīte īsti atrodas, par labu nāks arī neliela ieskatīšanās googles kartēs. Šādos izbraucienos tomēr ir labāk ņemt arī līdzi Latvijas ceļu atlantu, kas ir kā ierocis pret lieku braukāšanu cauri mežiem un attapšanos “ciemos” pie kaut kā. Tā nu mums arī sanāca, meklējot slēpni Dunalkā. Iebraucām Dunalkā un GPS saka, ka 2 kilometri pa labi. Apskatamies – ved ceļš vajadzīgajā virzienā. Divreiz nedomājot, braucam pa putekļaino ceļu GPS bultiņas virzienā.  Kādu puostru kilometru nobraucot, esam atbraukuši… bet ne jau tur kur vajag – iebraucām kādā lauku sētā, kur pilns ar traktoriem, izjauktām mašīnām un citām lietām, kas raksturīgs laukiem. Kā Viesturs izteicās – bija sajūta kā filmā “Wrong Turn”. Neko darīt – greizām riņķī un devāmies atpakaļ uz šoseju. Kā izrādās – pie slēpņa varēja gandrīz piebraukt ar mašīnu.

Nākamā kastīte bija netālu esošajā Cīravā. Šo jau bijām “pa pusei” bijām atraduši Kuldīgas geotūres laikā un visi vajadzīgie instrumenti pašiem bija līdzi. Pēc nepilnām 10 minūtēm slēpņa vieta atrasta. Pēc vēl kādām 40 minūtēm, slēpnis beidzot mums padevās. Šis bija viens no orģinālākajiem slēpņiem, kādu es esmu atradis! Drusku apkopām kastīti, salikām visu vietās un devāmies Bērziņavotu virzienā. Dēļ tur notikušo/notiekošo būvdarbu dēļ, kasti neatradām.

Pēc Bērziņavotu apmeklējuma, devāmies Aizputes virzienā, kur mūs gaidīja jau neliela ekskursija pa šo skaisto pilsētu, kas vainagojās ar veiksmīgu kastītes atrašanu un neviltotu smaidu mūsu sejās. Pēc plāna bija paredzēts doties uz Kazdangu, taču nobalsojām pret to.

Tā vietā devāmies Taujēnu raķešu bāzes virzienā. Ar pirmo piegājienu mums neizdevās tikt uz vajadzīgā ceļa, tapēc attapāmies jau Rudbāržos, kur arī ir vies geoslēpnis. Taču nepaņēmām, jo nevienam nebija vēlme kaut kur kāpt un līst. To atstājām uz citu dienu. Tādēļ devāmies atpakaļ Liepājas virzienā, meklēt pazudušo ceļu uz Taujēnu bāzi. Un kā nu ne – šoreiz veiksmīgi atradām. Lai arī tomēr vēl strīdējāmies vai tas ir īstais ceļš, tomēr pēc minūtēm 10 parādījās pirmās pazīmes, ka esam uz īstā ceļa.

Noliekam mašīnu un līdz slēpnim 700 metri. Sākam iet un secinam, ka labāk jāpiebrauc ar mašīnu. Netikām tuvāk par 200 metriem (bet tie vismaz nav 700) un ātri vien sameklējām vajadzīgo vietu un kastīti atradām. Pēc tam sākās otrā daļa – neliela ekskursija pašplūsmā pa teritoriju. Drusku iemetām aci bunkoros, šahtās un es nobijos no šahtās dzīvojošiem baložiem.

Esam jau gandrīz klāt pie kastītes…

Pie slēpņiem arī dzīvo šādi radījumi :)

Jāuzmanās, kur kāju lik. Šādas šahtas ir visur.

Kopbilde.

Skats no raķešu šahtas (tāda kā redzama fonā un pirmajā bildē). No šādas šafhas arī izlidoja čupa (divi) baloži, kuri mani nobeidēja. Skaņa no šahtas arī baisa, kad putni lido.

Tas nu arī pagaidām par Adatas tēmu viss. Gan jau kaut kad atkal uzkāpšu… :)

Tuvojoties vasarai un sitajam laikam, ir jādodas pie dabas piknikos, pastaigāties pa parku un/vai jūrmalu vai arī doties kādā neaizmirsatma geocaching tūrē uz kādu tuvāku vai tālāku vietu.

Mēs izvēlējāmies pēdējo variantu. Ar nelielām plāna izmaiņām sestdienas vakarā tika nokomplektēta mūsu komanda sešu cilvēku sastāvā, kas dosies geotūrē. Kā gala objekts tika izvēlēta Kuldīga un tajā esošie slēpņi, kā arī tie, kas atrodas netālu no Kuldīgas.

Ap pus desmitiem izbraucam no Liepājas un pēc apmēram 40-45 minūšu brauciena, pamanam pirmos Kuldīgas vēstnešus – 3 torņi. Pēc apmēram 10 minūtēm esam jau novietojuši mašīnu maksimāli tuvu torņiem un mūsu soļi ved Adatas virzienā. Sākumā tiek izpētīta situācija “kas un kā” un pēc nelielas sagatavošanās varēja sākties lielais kāpiens. Kāpiens gan sākās 4 skatītāju un tikai 2 kāpēju sastāvā, no kuriem viens nedaudz pirms puses saprata, ka spēki būs pa īsu, lai pieveiktu 200 metrus augsto torni. Kopā 400 – turp un atpakaļ.

Man pašam personīgi uztraukums sākās jau pašā sākumā, jo no apakšas skatoties torņa gals liekas tiiiiiiik tālu. Pārvarot pirmās grūtības, nokļūstot uz platformas, samazinās arī uztraukums. Tālāk jau atlika “it kā” vienkāršākais – pa metāla trepēm kāpt tikai uz augšu, kur ik pēc noteikta augstuma pievarēšanas ir neliela platforma, kur drusku uzkrāt spēkus nākamajam etapam. Kad bija jau sasniegts “it kā” baigais augstums (pašiem likās, ka puse vai trešdaļa), tika viekts zvans kolēģiem lejā, kas apskaidroja, ka pat vēl neesam sanieguši ceturtdaļu. Tā kā vēl mums uztrauca jautājums par vēju, kas augtumā ir spēcīgāks… un vai kāpjot vēl augstāk, tas nekļūs vēl spēcīgāks. Tā kā uz šo jautājuma tika saņeta atbilde, ka vēja lietā nekas nemainīsies uz lsikto pusi, turpinājās ceļš uz augšu.

Nedaudz pirms pusceļa, mans kāpienbiedrs, precīzāk – kāpienbiedrene, apjausa savas reālās spējas un pieņēma lēmumu par labu, lai dotos atpakaļ. Šajā momentā arī es nedaudz sāku šaubīties, vai turpināt ceļu augšup vai iet arī lejā. Divatā tomēr ceļš ir īsāks… bet nu es izvēlējos par labu pirmajam variantam, un lēnām kāpinot tempu, tiecos uz Adatas virsotni, kas ar katru platformu nāca tuvāk un tuvāk.

Diezgan pašvaka 360° bilde no pašas augšas. Ar telefonu neko labāku nevar gribēt :)

Atvērt jaunā logā

Tad nu pēc apmēram stundu ilga kāpiena, es beidzot sasniedzu Adatas virsotni un varēju izbaudīt skatu in real life, ko pirms tam biju redzējis tikai bildēs. Atpūties no lielā kāpiena un apzvanījis teju pus pasauli, stāstīdams cik foršs panorāmas skats paveras no 200 metru augstuma, izdomāju, ka beidzot būtu jāķerās klāt lietai, kapēc esmu te uzkāpis. Ahā, te nu bija pirmā kļūdīšanās… biju aizmirsis izprinēt bildi, kurā vietā ir jāmeklē kaste. Nu neko, atcerējos kāda apmēram tā vieta bildē izskatījās un mēģīnāju kaut ko līdzīgu sazīmēt arī šeit. Taču nekā, neko neatradu vai arī slikti meklēju. Pilnīgi paļaujos uz otro versiju un ar nelielu rūgtumu un samērā lielu prieku sirdī, sāku mērot 200 metrus garo lejupceļu. Prieks par to, ka pārvarēju pats sevi. Nekad nebiju domājis, ka es tur varētu uzkāpt…

Starp citu, pašā Adatas galā nav 3G zona LMT. Nokāpjot dažus metrus zemāk – tikai tad sāk parādīties.

Kopumā tika pavadītas apmēram divas stundas. Ar visu kāpšanu augšā, kāpšanu lejā, atpūtām un lielo atpūtu augšā. Starp citu, ja ir doma nest augšā grillu un tur cept desiņas – tas būs pagrūti, jo ar normāla izmēra mugursomu kāpt augšā ir pagrūti.

Vēl kas – ja divi cilvēki kāpj augšā un četri lejā gaida, tad droši var ņemt līdzi grillu un cept šašļiku/desiņas :)

Tālāk jau mūsu ceļi veda uz Kuldīgu, kur jau bija sarunāta tikšanās ar Jokerz, kurš mums arī uz neilgu laiciņu pievienojās GC tūrē pa pilsētu. Jāatzīmē, ka Kuldīgā nebiju bijis ļoti sen. Kuldīga ir neliela, bet ļoti skaista pilsēta ar daudz mazām ieliņām, no kurām liela daļa ir vienvirziena. Taču tomēr tas netraucēja mums doties slēpņu meklēšanā. Vienā no Kuldīgas punktiem esmu atstājis travelbug. Tā kā – visi intresenti it ielūgti uz “viesībām”.

Viens no foršākajiem slēpņiem, kas atrodas pie Kuldīgas ir Baltavots. Lai arī piekļūšana/piebraukšana bija visai sarežģīta, tomēr pēc nelieliem pūliņiem atradām ceļu, drīzāk jau kaut ko līdzīgu meža stigai vai ko tamlīdzīgu, kas vistuvāk pieveda pie GC.

Pēc tam, kad Kuldīgā visi slēpņi bija izstaigāti un ne visi atrasti, devāmies atpakaļ uz Liepāju. Protams, ne pa tiešo, bet cauri Cīravai, kur plānā arī bija paņemt kastīti. Kastīties iespējamo atrašanās vietu gan atradām, bet būs jāatgirežas kaut kad vēlāk, kad ūdens līmenis upē būs nokrities. Ja kas, šis ir interesansts slēpnis. Iesaku :)

Starp citu, pirmais iespaids par Kuldīgas slēpņiem bija tāds, ka neviens tos neapkopj, jo vairākiem bija pilni log-books un vēl viens pavisam izmircis. Vai nu tos atstāj bezrūpīgi vietējie vai arī kādi iebraucēji. Taču tas ir sīkums, salīdzinājumā ar dažiem ļoti labiem slēpņiem.

* Uzdūros uz Adatas – uzkāpu uz Adatas

Video no Adatas:

Pirms daudziem gadiem, kad vēl zāle bija zaļāka un saule spīdēja spožāk, man bija tā lieliskā iespēja pārmigrēt no times.lv piedāvātā hostinga uz ir.lv, kur izvēlējos ļoti vienkāršu adresi – toms.ir.lv. Tā nu visus šos gadus esmu mierīgi dzīvojis uz sava “ir”, nevienam īpaši netraucējot.

Esmu bez kreņķiem sagaidījis 8. aprīli un mana vietne vēl “dzīvo”, tiesa bez ar “www” gan nekas neveras vairāk, kā  tas bija agrāk. Bet nu, so what, šis apstāklis būs kā viens no galvenajiem iemelsliem, lai beidzot pārtienu uz savu domēnu, visticamāk, četrburtu/simbolu. Tas ar laiku.

Un par kastītēm. Vakar ar lielu aizrautību izlasīju visas 70-cik tur atsauksmes par Kuldīgas cache “Adata”. Jā, izklausās labi:

[LV] Sleepnis ir pasleepts bijušajaa krievu armijas taalo sakaru baazee Upiiškalnaa. Saaka vinju buuveet astonjdesmito gadu beigaas. Plaanotaa jauda bija pietiekoši liela, lai nodrošinaatu sakarus ar krievu armijas kugjiem un zemuudeneem visaa pasaulee. Liidz tam tika izmantots gaisa balons, ko veetras laikaa vajadzeeja vilkt lejaa.Raidiitaajiem tika plaanots izmantot ljoti garu radioviljnju frekvenci. Lielaakoties taalajai komunikaacijai izmantoja videejos un iisviljnjus, kas atstarojaas pret jonosfeeru un labaa laikaa pat signaals ar dažu vatu izstaroto jaudu var aizkljuut liidz otrai pasaules pusei. Tachu tas nespeej tikt cauri saalsuudenim. Njemot veera, ka ir strateegjiski diezgan svariigi, lai pretinieks neuzzinaatu kodolzemuudenju atrašanaas vietas, taas bieži vien nedeeljaam nekustiigi staav iegremdeetas un neuzpeld. Tachu sakari ir vajadziigi. Šim noluukam ar lielu jaudu tiek raidiits signaals VLF(3-30khz) un ELF (3-30Hz). Protams, joslas platums ir stipri šaurs un komunikaacija ir ljoti leena un tikai vienvirziena, tacu pilniigi pietiekama, lai nosuutiitu komandu, piemeeram “saakt plaanu A”. Signaalu ELF izmanto arii, lai dzilji iegremdeetai zemuudenei dotu signaalu, ka jauzpeldina boja ar antenu, kas var atrasties apmeeram 10-40 metru dziljumaa, un taalaaka komunikaacija notiek pa VLF. Šaadi ar zemuudeneem sazinaas veel joprojaam. Signaali ir šifreeti ar vienreizeejaas lietoshanas kodu.

Viss uzbuuveetais komplekss sastaaveeja no viena centraalaa tornja (augstums ~220m) un sešiem pa perimetru novietotiem mazliet zemaakiem tornjiem (augstums ~200m). Viss tika uzbuveets, bet ne reizi taa arii netika izmantots, un perestroikas laikaa raiditaajus armija demonteeja, atstaajot visus 7 tornjus. Pašlaik gan ir palikuši tikai triis tornji. Šobriid divus no tiem apdziivo mobilo sakaru operators un Kurzemes radio. Trešais, kuraa atrodas sleepnis it kaa pieder Riigas amatieru radio, bet netiek izmantots.

Kāds no Jums Adatā ir uzlīdis? Varbūt vēl kāda papildus atsauksme… :) Starp citu, neliels salīdzinājums Adatai ar Televīzijas torni Zaķusalā (bilde klikojama):

P.S. Mamba arī ir paviesojusies uz Adatas gala.

Jāsaka uzreiz, ka pirmā reize bija laba, bet nebija tik interesanta un aizraujoša kā visas nākamās reizes. Man šķiet, ka tas saistīts ar to, ka bijām kopā pieci cilvēki, no kuriem vienam bija tikai slēpņošanas pieredze. Un arī ne tā lielākā. Bet nu savu darbu tas cilvēks ir izdarījis godam un mūs “ievadījis” slēpņošanas pasaulē.

Lai arī pirms četriem mēnešiem likās “Kas tad te Liepājās var būt?”, tomēr kļūdījos. Liepājā ir daudzi interesanti slēpņi. Viens no tiem ir jau iepriekš pieminēteis “4 secret agents“, kuru ziemas laikā atslēpņojām apmēram pusotras stundas laikā, neskatoties uz to, ka izbeidzās lukturis, fotoaparāts un telefoniem baterijas sāka sēsties nost. Kā pokerā teiktu, mums bija full house. Vēl daži slēpņi, kas izpelnījušies mūsu uzmanību, taču atrasti vēl nav:

• bijušās Sērkociņfabrikas tornis – nav nepieciešams nekāds ekipējums. Pa trepēm kāp augšā un atrodi slēpni. Šonedēļ biju klāt brīdī kad atrada slēpni, tiesa, lejā nevis augšā. :)
• “Twin towers” – slēpnis, kura iekarošanai ir nepieciešams papildekipējums. Trepes un/vai virves. Un ja virves, tad arī nenāktu pa sliktu vismaz viens cilvēks ar alpīnisma iemaņām. Pa ziemu izpētījām situāciju. Nu pēdējais laiks iekarot.
• “Blind” – multicache. Nav vēl atrasts. Pirmajā reizē pievīla lukturis hinta meklēšanā. Vēl ar vien “must do” listē.
• “Grinvalti tower” – piektās grūtības pakāpes slēpnis, jo no torņa ir izzagtas/izņemtas trepes. Te ir vajadzīga līdzīga sistēma kā “Twin towers”.

Nelielai statistikai: pa šiem četriem mēnešiem esmu atradis 22 slēpņus, tai skaitā 17 tradicionālie, 1 multicache un 4 unknown/mystery slēpņi.

Savā pirmajā slēpņošanas “maratonā” devāmies novembra beigās piecu cilvēku sastāvā. Visu meklējamo atradām un laimīgi devāmies atpakaļ uz mājām. Tā kā šī lieta mums iepatikās, kaut kad aiznākamajā nedēļā atkal turpinājām slēpņot te pat pa Liepājas centru. Tiesa, šoriez gan neko neatradām. Pēc stundas apmēram saņēmu zvanu no Arta, ka tomēr slēpnis ir atslēpņots. Forši.

Šī nedēļas nogale arī tika pavadīta, meklējot slēpņus. No 8 apmeklētajiem slēpņiem sešus atradām, vienu neatradām un vēl vienam nebija vienkārši vēlme tuvoties. Vislabākais no šiem bija “4 secret agents” slēpnis, kurš atrodas Karostā. Lai tiktu pie gala koordinātām, bija jātiek pāri aizsalušam kanālam, jāizstaigā 3 forti (mēs izstaigājām četrus) un jārisina visādi uzdevumi. Mums šis pasākums aizņēma apmēram pusotru stundu. Iespējams būtu ātrāk atraduši, ja vien pašā sākumā lukturis nebūtu pateicis “čau”. Tad nu vajadzēja improvizēt ar mobilo telefonu gaismiņām, sērkociņiem un degošām salvetēm. Lai vai kā, gala koordinātas aprēķinājām un slēpni veiksmīgi atradām. :)

Zemāk arī dažas bildes nehronoloģiskā secībā. Paldies Agnesei par bildēm! Daigai un Artim par kompāniju.

Vieni no Karostas fortiem. Iekšā var droši staigāt, tikai līdzi vajag lukturi.

Mūsu GPS. Sāka pīkstēt, ka zems baterijas līmenis. Bet izturēja.

Ēnas.

Tur kaut kam ir jābūt! Bija arī :)

Ietikumi un idejas pirmajai slēpņošanas reizei?