Starpcitu, Varšavā bija viens masts, kas sniedzās gandrīz 650 (!!) (brīvdienu rītos šādu gabalu pat negribas doties uz veikalu) metru augstumā. Tās ir trīs Kuldīgas Adatas un vēl drusku. Lai es varētu uzkāpt Varšavas mastā, man būtu nepieciešamas vismaz 3-4 stundas. Skats noteikti būtu iespaidīgs. Tas lai paliek manos sapņo – Varšavā šis masts vairs nav pieejams, to nojauca 1991. gadā. Vairāk informāciju var uzzinat Wikipēdijā.

Atgriežoties pie Galičas masta. Zemāk ir bildes no šī torņa. Kad braucam uz Galiču? Es esmu tikai par. Kurš vēl? Tie ir tikai apmēram 1650 kilometri vienā virzienā. Es joprojām par…

Vairāk foto ir pieejami englishrussia.com.

Ja parastā metode (mašīnu atstāj uz klučiem bez ritieņiem) ir vairāk vai mazāk skaidra, tad šajā sakarā nav skaidrība, kā čibriki šo ir dabūjuši gatavu. Pēc šopojuma arī neizskatās.

Tas nu arī pagaidām par Adatas tēmu viss. Gan jau kaut kad atkal uzkāpšu… :)

Tuvojoties vasarai un sitajam laikam, ir jādodas pie dabas piknikos, pastaigāties pa parku un/vai jūrmalu vai arī doties kādā neaizmirsatma geocaching tūrē uz kādu tuvāku vai tālāku vietu.

Mēs izvēlējāmies pēdējo variantu. Ar nelielām plāna izmaiņām sestdienas vakarā tika nokomplektēta mūsu komanda sešu cilvēku sastāvā, kas dosies geotūrē. Kā gala objekts tika izvēlēta Kuldīga un tajā esošie slēpņi, kā arī tie, kas atrodas netālu no Kuldīgas.

Ap pus desmitiem izbraucam no Liepājas un pēc apmēram 40-45 minūšu brauciena, pamanam pirmos Kuldīgas vēstnešus – 3 torņi. Pēc apmēram 10 minūtēm esam jau novietojuši mašīnu maksimāli tuvu torņiem un mūsu soļi ved Adatas virzienā. Sākumā tiek izpētīta situācija “kas un kā” un pēc nelielas sagatavošanās varēja sākties lielais kāpiens. Kāpiens gan sākās 4 skatītāju un tikai 2 kāpēju sastāvā, no kuriem viens nedaudz pirms puses saprata, ka spēki būs pa īsu, lai pieveiktu 200 metrus augsto torni. Kopā 400 – turp un atpakaļ.

Man pašam personīgi uztraukums sākās jau pašā sākumā, jo no apakšas skatoties torņa gals liekas tiiiiiiik tālu. Pārvarot pirmās grūtības, nokļūstot uz platformas, samazinās arī uztraukums. Tālāk jau atlika “it kā” vienkāršākais – pa metāla trepēm kāpt tikai uz augšu, kur ik pēc noteikta augstuma pievarēšanas ir neliela platforma, kur drusku uzkrāt spēkus nākamajam etapam. Kad bija jau sasniegts “it kā” baigais augstums (pašiem likās, ka puse vai trešdaļa), tika viekts zvans kolēģiem lejā, kas apskaidroja, ka pat vēl neesam sanieguši ceturtdaļu. Tā kā vēl mums uztrauca jautājums par vēju, kas augtumā ir spēcīgāks… un vai kāpjot vēl augstāk, tas nekļūs vēl spēcīgāks. Tā kā uz šo jautājuma tika saņeta atbilde, ka vēja lietā nekas nemainīsies uz lsikto pusi, turpinājās ceļš uz augšu.

Nedaudz pirms pusceļa, mans kāpienbiedrs, precīzāk – kāpienbiedrene, apjausa savas reālās spējas un pieņēma lēmumu par labu, lai dotos atpakaļ. Šajā momentā arī es nedaudz sāku šaubīties, vai turpināt ceļu augšup vai iet arī lejā. Divatā tomēr ceļš ir īsāks… bet nu es izvēlējos par labu pirmajam variantam, un lēnām kāpinot tempu, tiecos uz Adatas virsotni, kas ar katru platformu nāca tuvāk un tuvāk.

Diezgan pašvaka 360° bilde no pašas augšas. Ar telefonu neko labāku nevar gribēt :)

Atvērt jaunā logā

Tad nu pēc apmēram stundu ilga kāpiena, es beidzot sasniedzu Adatas virsotni un varēju izbaudīt skatu in real life, ko pirms tam biju redzējis tikai bildēs. Atpūties no lielā kāpiena un apzvanījis teju pus pasauli, stāstīdams cik foršs panorāmas skats paveras no 200 metru augstuma, izdomāju, ka beidzot būtu jāķerās klāt lietai, kapēc esmu te uzkāpis. Ahā, te nu bija pirmā kļūdīšanās… biju aizmirsis izprinēt bildi, kurā vietā ir jāmeklē kaste. Nu neko, atcerējos kāda apmēram tā vieta bildē izskatījās un mēģīnāju kaut ko līdzīgu sazīmēt arī šeit. Taču nekā, neko neatradu vai arī slikti meklēju. Pilnīgi paļaujos uz otro versiju un ar nelielu rūgtumu un samērā lielu prieku sirdī, sāku mērot 200 metrus garo lejupceļu. Prieks par to, ka pārvarēju pats sevi. Nekad nebiju domājis, ka es tur varētu uzkāpt…

Starp citu, pašā Adatas galā nav 3G zona LMT. Nokāpjot dažus metrus zemāk – tikai tad sāk parādīties.

Kopumā tika pavadītas apmēram divas stundas. Ar visu kāpšanu augšā, kāpšanu lejā, atpūtām un lielo atpūtu augšā. Starp citu, ja ir doma nest augšā grillu un tur cept desiņas – tas būs pagrūti, jo ar normāla izmēra mugursomu kāpt augšā ir pagrūti.

Vēl kas – ja divi cilvēki kāpj augšā un četri lejā gaida, tad droši var ņemt līdzi grillu un cept šašļiku/desiņas :)

Tālāk jau mūsu ceļi veda uz Kuldīgu, kur jau bija sarunāta tikšanās ar Jokerz, kurš mums arī uz neilgu laiciņu pievienojās GC tūrē pa pilsētu. Jāatzīmē, ka Kuldīgā nebiju bijis ļoti sen. Kuldīga ir neliela, bet ļoti skaista pilsēta ar daudz mazām ieliņām, no kurām liela daļa ir vienvirziena. Taču tomēr tas netraucēja mums doties slēpņu meklēšanā. Vienā no Kuldīgas punktiem esmu atstājis travelbug. Tā kā – visi intresenti it ielūgti uz “viesībām”.

Viens no foršākajiem slēpņiem, kas atrodas pie Kuldīgas ir Baltavots. Lai arī piekļūšana/piebraukšana bija visai sarežģīta, tomēr pēc nelieliem pūliņiem atradām ceļu, drīzāk jau kaut ko līdzīgu meža stigai vai ko tamlīdzīgu, kas vistuvāk pieveda pie GC.

Pēc tam, kad Kuldīgā visi slēpņi bija izstaigāti un ne visi atrasti, devāmies atpakaļ uz Liepāju. Protams, ne pa tiešo, bet cauri Cīravai, kur plānā arī bija paņemt kastīti. Kastīties iespējamo atrašanās vietu gan atradām, bet būs jāatgirežas kaut kad vēlāk, kad ūdens līmenis upē būs nokrities. Ja kas, šis ir interesansts slēpnis. Iesaku :)

Starp citu, pirmais iespaids par Kuldīgas slēpņiem bija tāds, ka neviens tos neapkopj, jo vairākiem bija pilni log-books un vēl viens pavisam izmircis. Vai nu tos atstāj bezrūpīgi vietējie vai arī kādi iebraucēji. Taču tas ir sīkums, salīdzinājumā ar dažiem ļoti labiem slēpņiem.

* Uzdūros uz Adatas – uzkāpu uz Adatas

Video no Adatas:

via owened

Dažās no bildēm izskatās, ka nabaga auto uz ielas sadlīsies reizinātājos ar visu kravu…

Skapis, krēsls, dēļi…

Bildes paņemtas no miljons.com.