Youtube Mobile Application – programmiņa, kas atvieglo video skatīšanos Youtubē, kas ir daudz ērtāk, nekā Youtubes mobilā versija. Šo man ieteica Viesturs.

Twibble – twitter klients mobilajiem telefoniem. Labākais no bezmaksas variantiem, kas ir atrodami. Vēl ir Gravity klients – bet par to ir jāmaksā.

Fring – par šo programmu biju sajūsmā. Sasinhronizējies ar visiem lielākajiem sociālajiem tīkliem (twitter, facebook, arī skype). Par šo programmu biju sajūmsā līdz brīdim, kad iepazinos ar Nimbuzz, kas pilda vairāk vai mazāk tās pašas funkcijas ko Fring, bet ir vizuālāk foršāk nostrādāts. Pieminēšu, ka abās šajās programmās ir jāreģistrējas ar savu lietotājvārdu, lai pilnvērtīgi varētu izmantot to piedāvātās iespējas.

Salling Clicker – ļo0oti noderīga programma, ja vien datoram jau nenāk pults līdzi. Ar šīs programmas palīdzību var savu E-51 var pārvēsrt tālvadības pultī – var regulēt skaļumu/klusumu, nākamo/iepriekšējo dziesmu, prezentācijas un vēl kaudzi ar visādām muļķībam, kuras vēl neesmu izpētījis. Pieejams gan MAC, gan Windows lietotājiem. Ak jā, šis ir maksas pasākums. Bezmaksas versija ļauj izdarīt 30 klikšķus un tad ir re-connect jāuztaisa, lai varētu turpināt izklaidēties.

RemoteEmAll – tā kā Clikceri man nesanāca sapazīstināt ar Winampu un VLC player, tad nācās meklēt alternatīvas. Atradu – RemoteEmAll. Draudzējas ar Winamp (pārbaudīts), Media Player Classic (MPC) un VLC VideoLAN Player nav vēl pārbaudīts. Darbojas WLAN/3G/EDGE/GPRS. Es pats izmantoju WLAN, jo zilzobis man nepatīk :)

Nedrīkst arī aizmirst GMail mobilo pārlūku, kas noder, lai izimusma brīdī izlasītu e-pastus :)

Lielā vilcienā tas arī viss. Ir vēl čupa ar ar mazām programmiņām, kuras ikdienā nesanāk lietot.

Kādas aplikācijas/programmas lieto Tu savam Nokia? :)

Uz doto mirkli šis telefons vēl Latvijā nav nopērkams, bet kā var lasīt interneta plašumos, tad Baltijas valstīs šo telefona modeli sāks tirgot augustā. Augusts jau pusē, bet Latvijas veikalos šo telefonu vēl nevar atrast. Gaidam!

Paņemot pirmo reizi rokā šo telefonu, tas likās ļoti plats, salīdzinājuma ar manu Nokia E-51, kuru lietoju līdz šim. Taču pēc dažiem mirkļiem esmu jau apradis ar Samsugna izmēriem un man vairs tie milzonīgi lieli neliekas. Ja jau telefonu esmu paņēmis rokās, tad pirmais no vizuālā, kas iekrita acīs, ir glancētā (menlā) plastmasas apdare uz kuras paliek pirkstu nospiedumi no katras reizes, kad telefons ir paņemts rokās. Arī lētuma pieskaņu šī glacēta plastama piedod. Man jau gribētos lai būtu foršs metālisks korpuss, kā tas ir manam E-51. Bet visu jau nekad nevar gribēt. Taču kādās krāsās būs pieejams šis telefons – informācijas nav.

Pirmajā reizē pie telefona uzlādēšanas visai muļķīgi likās, ka lādējamā ligzda un usb pieslēgvieta (2 in 1) ir novietota telefona augšdaļā. Taču tas bija līdz brīdim, kad telefonu liku lādēties un man nebija jāņem ārā no maciņa. Smuki pieslēdz un atstāj telefonu maciņā. Patīkami.

Nākamā lieta, ko izmēģināju, bija fotokamera, kas pēc datiem ir uz 5 megapikseļiem, aprīkota ar autofokusu un Power LED zibspuldzi. Dažas sekundes jāpagaida, līdz kamera ieslēdzas un tad var uzņemt bildes. Uzņemto bilžu kvalitāte ir laba. Bez liekas apstrādes, var droši likt draugiem.lv profilā… Lūk, dažas bildes, kas uzņemtas ar Samsungu (bildes ir klikojamas):

Ja pirmajā mirklī man īsziņu rakstīšana likās samērā neērta, tad pēc pamēram divām dieānām biju piešāvies rakstīt uz pilnās Qwerty tipa klaviatūras, gandrīz tādā pašā mērkaķa ātrumā, kā es to darīju uz savas E-51 Nokias. Skārienjūteiags ekrāns un pilnā klvaiatūra ir super. Iespējams, ziemā es domātu savādāk, stāvēdams pieturā. Bet nu līdz tam vēl ir jānodzīvo.

Nākamais, ko notestēju, bija GPS navigācija, kas balstās uz Google maps kartēm. Pati navigācija strādā labi, atrašanās vietu no punkta A uz B atrod ātri, taču gribējās kādu alternatīvu pašām kartēm, jo, ja nav nelimitēts mb skaits mēnesī par noteiktām naudiņām, tad katru reizi lādēt no tīkla karti, nav forši. Jā, un ja ilgstoši ar mašīnu jāriņķo pa nezināmu pilsētu, tad būtu forši iegādāties autolādētāju komplektā…

Interneta skatīšana caur šo telefonu ir bauda. Sajūta, ka Tu sev nēsā līdzi mazu kabatas dadoru, kas nodrošina pieju tavam e-pastam, svaigākājiem youtube klipiem un saplānotajam dienas grafikam. Vai arī iemest aci svaigākajos čivinājumos tviterī. Tas viss ir ļoti forši un ērti izmantojams, ja vien nav žēl maksāt operātoram par patērētajiem mb vai blakus ir kāds bezmaksas wifi tīkls.

Pie mīnusiem vēl var pieskaitīt nstrādājošo wifi, bluetooth un baterijas „ilgdarbību”, kas pie ļoti vidēja zvanīšanas un īsziņu sūtīšanas, iztur apmēram 12-15 stundas. Cerams, ka tas ir tikai testa modelim tā. Ja arī wifi strādātu un bluetooth vai aktīvi runātu, tvītotu vai īsziņas sūtītu, tad no lādētāja telefonu neatraut. Manī ir vēl klusa cerība, ka ar nākamajiem Android uzlabojumiem, sistēma varētu kļūt par mata tiesu ātrāka. Tas būtu forši.

Kopsavilkumā varu teikt, ka šis telefons ir lielisks rīks tiem, kas vēlas multifunkcionālu telefonu ar skārienjūtīgu ekrānu un ikdienu pavada/ir saistīta ar virtuālo telpu (e-pasts, skaips, tviteris, picassa u.c.), bet nav sajūsmā par iekostā ābolīša filosofiju. Kā jau iepriekš minēju, tad bez patstāvīga interneta pieslēguma šis telefons nekas vairāk par smukummantiņu nebūs.

+ GPS;
+ nosacīti ietilbīgā telefona atmiņa;
+ 3,5 mm austiņu pieslēgvieta;
+ laba fotokamera;

- ne īpaši draudzīgā cena 350-360 lati;
- glancēts plastmasas korpuss;
- bez interneta pieslēguma, telefons ir smukummantiņa;

Zemāk arī daži foto (bildes ir klikojamas):

Paldies Kasparam par bildēm.

Pirmie iespaidi par W7-to  – viss tik liels un krāsains. Visur ēniņas, animācija un citi brīnumi, kas man bija jaunums, jo līdz šim biju lietojis Windows XP. Sajūta kā MAC vidē, nedaudz. Ar Vistu biju saskāries pāris reizes uz dažiem mirkļiem, tādēļ salīdzinājums būs vairāk starp XP un W7.

Tad nu pirmais pie kā ķēros, bija W7-tā konfigurācija savām vajadzībām. Pēc apmēram 10 minūtēm biju ticis skaidrībā kas un kā. Vienīgi palika neatrisināta lieta – superlielās ikonas uz deskopa pēc noklusējuma. Izrādās problēma ir ļoti viegli atrisināma – Ctrl + peles rullītis uz augšu vai leju  un ikonas ir smuki samazinātas līdz acij tīkamam izmēram. Pēc tam sākās nākamais etaps – draiveru instalācijas wireless`am un skaņai. Viss arī pa smuko. Bezvadu tīkls piedabūts, uzlikts antivīruss un atjaunināts. Ar skaņu gan bija savādāk. Meklēju speciālus draiverus, bet beigās laikam biju saspraudis vadus ne tādos caurumos, jo pēc vadu pārslēgšanas man viss aizgāja. Tad nu tagad tiec gudrs – bija vaina draiveros vai vados. :) Tālāk jau sākās visu nepieciešamo programmu instalēšana, kura, pagaidām, ir noritējusi bez aizķeršanās. T.i. daļu vajadzīgo programmu esmu uzinstalējis un nesaprašanos ar W7-ņi neesmu novērojis. Patīkami.

Ļoti patīk iebūvētais meklētājs. Daudz labāks nekā bija iekš XP. Ieraksti vajadzīgo vārdu vai frāzi un viss notiek. Klusi un nemanāmi. Taču nelielu apjukumu sākumā izraisīja kontrolpanelī veicamo darbību saraksts. Panika ātri tika pārvarēta, izmantojot iepriekš pieminēto meklēšanu.

Vēl iepatikās iebūvētais Snipping tool. Ļoti vienkāršs rīks ar ko “izgriezt” no ekrāna vajadzīgo vietu un saglabāt kā attēlu. Īsāk sakot – neliels Print Screen funkcijas menedžeris.

Ar kombināciju Win + Tab (uz priekšu) un Win + Shift + Tab (atpakaļ) var smuki staigāt pa atvērtajiem logiem. Kaut kur lasījju vēlmi, ka šādu prieku arī vēlās pie Mozillas. Tas ir atrisināms ar Fox Tabs add-on`u (saite). Pats vienu brīdi lietoju. Pēc datora re-instala neesmu uzlicis atpakaļ.

Nepatīkams pārteiguma moments. Pēdējās divās dienās divas reizes mistiskā veidā no QWERTY klaviatūras burtu/simbolu izvietojuma esmu pārslēdzies uz latvisko (?) izvietojumu. Un tikai kādai noteiktai programmai – vienu reizi tas bija skaips, otro – Mozilla. Palīdzēja – attiecīgās programmas restarts. Jautājums: kāds hot key ir šij funkcijai?

Patīkami arī tas, ka datu pārsūtīšana caur usb noteik daudz ātrāk nekā XP vidē. Tas manāmi saīsina šo procesu pie liela apjoma failiem.

Vēl liekas neēri tas, ka pie trīspirkstu kompinācijas (Ctrl + Alt + Del) atverās nevis Task Manager, bet gan izvēlne, kur piedāvā Switch User, Log Off u.c lietas, kur pašās beigās arī piedāvā iepriekš minēto Task Manager. Vairāk vai mazāk esmu pieradis pie XP, kur pie tās pašas kombinācijas atverās Task Manager. Varbūt šo var kaut kā izmainīt? Idejas?

Uz doto momentu vairs nekādus mīnusus neesmu piefiksējis. Mazums – varbūt kāds zemūdens akmens vēl ir.

Rezumē. Izdevies Microsoft produkts. Ja pirms W7-tā iepazīšanas domāju: uzinstalēšu-palietošu-ņemšu nost, tad jau pēc dažu stundu lietošanas lēnām sāku nosvērties uz to, ka W7-tais varētu būt kā pamata OS man. Pie tā arī pagaidām pieturos. Datoram jau ir apmēram nedēļās up-time un līdz šim nekāds W7-tā gļuks vai fatal error kā Nuucham nav bijis. Patīkami, jo man, kā jau visiem, arī ir W7 Beta. :)

Un kādas Tev attiecības un atsauksmes par Windows 7?

Lielākais festivāls šogad Latvijā tika aizvadīts godam. Bet vai kvalitatīvākais – tur gan domas dalās.

Bet nu par visu no sākuma.

Pirmā diena un vakars. Viss sākās piekdienas pēcpusdienā, kad pie Liepājas robežas (tur kur tas enkurs) tika sagaidīts Gastonz ar Andu un Itu. Tālāk ceļš turpinājās uz manu pagalmu ar nelielu ekskursiju pa Liepāju, jo man bija jāizvadā pa vietām darba kolēģi, jo tā sanāca, ka piekdienā darbu beidzām neparedzēti ātri un vajadzēja tikt līdz Grobiņai, lai paņemtu dažas mantas. Bet tas jau ir cits stāsts…

Pēc kādas pusstundas veiksmīgi ar visu braukāšanu pa pilsētu, bijām jau pie manis klāt un Gastonz ar dāmām sāka iekārtoties, būvējot teltis un atklimatizējoties no brauciena.

Pēcāk jau tika pieņemts lēmums lēnām sākt iet uz pasākuma norises pusi to apvienojot ar pastaigu pa Jūrmalas parku. Parkā tika satikts Viktors – staigājošā Liepājas leģenda, kas tirgo it kā īstus D&G un Rolex rokas pulksteņus pa četriem latiem gabalā. Pulksteņus gan nenopirkām… Un jā – Viktors par samakstu arī mums uzdziedāja. Bija jautri ne tikai mums, bet arī visiem apkārtesošajiem cilvēkiem… :) Pēc kādas pus stundas viņš atkal mēģināja mums notirgot kādu no pulksteņiem, bet pēc brīža saprata, ka pie mums jau bijis.

Tad nu pienāca brīdis un mēs lēnām sākām bīdīties uz ieejas pusi. Pirms tam mums vēl pievienojas Ruslans… Kā pa brīnumu nekādas rindas pie ieejas nebija. Pēc nelielas drošības pārbaudes, visi tikām iekšā un lēnām devāmies uz lielās skatuves pusi. Mūsu mērķis bija redzēt/dzirdēt Liquido, ko mēs arī godam izdarījām. Pēc tam devāmies meklēt kaut ko ēdamu. Kļūddas pēc es par frī kartupeļiem un šašļikiem samaksāju tikai vienu latu, bet Gastonz par to pašu porciju samaksāja 5 latus.

Man pirmais vakars jau beidzās ap pulkstens 2 naktī līdz ar Reamonn sniegumu, jo kaut kādā veidā pazaudēju visus ar ko biju atnācis uz pasākumu. Sazvanīt varēja, bet vai nu nevarēja dzirdēt telefona zvana signālu vai arī neko nedzirdēja, ko saka viens otram. Līdz ar to aizgāju mājās.

Otrā diena un vakars. Salīdzinoši agri jau pamodos. Ap kādiem 10-tiem. Arī pārējie jau bija pamodušies un tika pieņemts lēmums aiziet līdz jūrai paķert iedegumu. Arī atklāju peldēšanās sezonu šogad, lai gan biju ieņēmis spītīgu domu galvā, kad šovasar neiešu peldēties… :) Pēc tam tika pieņemts lēmums, ka vajag kaut ko uzsēst un izvēle krita uz šašļiku, kuru nopirkām Rimi veikalā. Kā pa brīnumu šogad uz bīču Liepājas ielas bija samērā tukšas, ja salīdzina ar pērno gadu, kad pa Liepājas ielām cilvēku masas staigāja katra uz savu pusi. Arī Rimi veikalā nekas neliecināja par pasākumu, kas notiek šajās dienās Liepājā.

Kad jau viss šašļiks tika apēsts, tika sazvanīta Madara un kopā visi jautrā bariņā devāmies uz pasākuma norises vietu. Pirms iešanas iekšā tika arī satikts Fixaiss ar Lieni. Tā kā Fixajam iepriekšējā vakarā tika nozagts viss iespējamais, ko vien varēja nozagt, tad ar Gastonu bijām spiesti nopirkt aproces, lai arī Fixais varētu tikt pasākumā. Šī misija mums bija veiksmīga un arī viņš tika iekšā.

Tad nu visa kompānija devāmies uz lielās skatuves pusi, kur uzstājās Andris Ērglis, tika arī krievu БИ-2.

Pēc tam ar Madaru aizgājām līdz Tele2 teltij, kur savas diskžokeja prasmes demonstrēja Bogdan Taran. Šajā teltī arī Mfz tika satikts, kurš tur čilloja… :)

Pēcāk jau atkal atrados pie lielās skatuves, kur savu muzikālo sniegumu demonstrēja Melo M un bija vērojams lielais ugunsšovs.

Otrajā vakarā es aizgāju gulēt ap kādiem pus sešiem no rīta, pirms tam manā sētā ar Fixo gudri runājām par dažādām lietām, kamēr Gastonz, Anda, Ita un Liene jau saldi gulēja… Lieki pieminēt, ka Fixais otrajā vakarā savu telti uzcēla pie manis, jo nekādus zaudējumus vairs nevēlējās piedzīvot…

Vēl viens interesants fakts ir tāds, ka šogad bija baigi daudz lapsenes, salīdzinājumā ar pagājušo gadu, kad bija daudz odi… Kopā pa abām dienām nositām kādas 20 vai pat vairāk lapsenes, taču odus kādus 3…

Runājot par cenām – tīri demokrātiskas. 0,5 alus maksāja Ls 1.20, frī – 1-1,50. Šašļiks vidēji 3-4 lati.

Un tagad pāris bildes ar aprakstiem no pasākuma:

# Tirkīzzilo cilvēciņu gājiens jeb BBP karnevāls.

# Pirms ieešanas pasākuma teritorījā, vajadzēja aiziet ciemos pie Ojāra. Kadrā ir Ita, Anda, es un Ruslans. Gastonz nav ticis kadrā…

# BBP pirmais vakars. Es, Ruslans un Anda mēdamies… :)

# Šādu asprātīgu risinājumu mēs redzējām sestdienas rītā, kad devāmies uz pludmali.

# Pasākuma otrais vakars. Ja nekļūdos, tad šis ir pie Ērgļa uzstāšanās. Nu jau arī Fixais ar Lieni veiksmīgi tikuši iekšā….

# Madara, Baiba un vēl viena dāma, kuras vārdu neatceros/nepateica…:)

# Andris Ērglis priecē ar savām dziesmām…

# Ar Gastonu ārdoties pie Liquido

# Pirmajā vakarā, kad tika meklēts kaut kas ēdams. Gastonz ticis pie saviem šašļikiem ar frī pa pieciem latiem… bet es to pašu porciju dabūju pa vienu latu :)

# Melo M plēšas uz skatuves…

# Reamonn uz skatuves izpilda kādu savu dziesmu…

Rezumē. Katrā ziņā pasākums ir izdevies. Iepazīti daudzi jauni un forši cilvēki. Vēlreiz paldies Gastonam par kompāniju… :)

Nesen manu uzmanību piesaistīja interesants projekts Latvijā – www.makslasparks.lv. Pēctam tikai uzzināju, ka šis projekts ir pavisam nesen sācis savu darbību. Kā stāsta pats idejas autors un Mākslas Parka vadītājs Edgars Starķis:

2008. gada februārī savu darbību uzsāka mākslas, dizaina un interjera pakalpojumu portāls – Mākslas Parks (www.makslasparks.lv). Mākslas Parks vienuviet apvieno nozaru meistarus un piedāvā, realizēt individuālas un radošas ieceres, kā arī piemeklēt un iegādāties jau gatavus oriģinālus un mūsdienīgus dizaina, mākslas darbus.

Papētīju sīkāk Mākslas Parku un biju patīkami pārsteigts par piedāvājumu, ko cilvēkiem var piedāvāt. Tas, ka uzzīmēt karikatūru ar kādu sev tuvu cilvēku par pārdesmit latiem – likās vēl nekas. Tas pats bija ar gelznojumiem – to gandrīz katrs gleznotājs var izdarīt. Vislielāko pārsteigumu manī izraisīja tas, ko sauc par Sono-mākslu:

Topošajām māmiņām sonogrammas attēls ir pirmā vizuālā saikne ar bērnu, reizēm pat tikai pāris nedēļas vecu. Neskaidrs mazais pirkstiņš, vai mazā deguna aprises, var izraisīt neaprakstāmas jauno vecāku emocijas.

Mākslas Parks kopā ar jauno māmiņu Lindu Cepurīti atcerējās pirmo reizi, kad Linda ieraudzīja savu meitu Alisi. “Sonogramma bija mana pirmā vizuālā saikne ar manu mazuli,” pastāstīja Linda. “Es domāju, ka tas arī ir pats sākums, kad tu sāc apzināties saikni ar mazo dzīvībiņu.”

Mākslas Parks izprot šo emociju nozīmīgumu un piedāvā izveidot māksliniecisku topošā bērna portretu, tam vēl atrodoties mātes vēderā.

Par pamatu mēs izmantojam sonogrammas attēlu, pielietojam krāsas un citas digitālās iespējas, lai pārvērstu melnbaltu attēlu mākslas darbā!

Katrā ziņā, manuprāt, ļoti izdevies projekts, bet vienīgi gribētos zināt vai tik tiešām arī kaut ko sanāk nopelnīt (zinu, ka cenas noska paši mākslinieki), ja skatās uz šodienas situāciju ekonomikā, kad pieprasījums ir pēc dažādām precēm un pakalpojumiem ir samazinājies + vēl inflācija ~16% (šo problēmu aspriež Nuucha). Ja vēl karikatūrām un sono-zīmējumiem ir daudz maz paceļamas cenas vidējam Latvijas iedzīvotājam, tad kaut kāda metāla skulptūra maksā vairāk kā 14 tūkstošus latu. Neskatoties uz to visu, novēlu Mākslas Parkam ilgu un veiksmīgu mūžu!

Vēl kas – apskatāmos mākslas darbus var arī iegādāties un tie tiks piegādāti vēlamā laikā un vietā.

Pirms pāris dienām interneta nebeidzamajās dzīlēs izlasīju, ka leģendārajam 80to gadu seriālam “Knight Rider” / “Ceļojošais bruņinieks” uzņem turpinājumu.  Šodien satiku Nameju un saruna kaut kā ievirzījās kino un seriālu taciņā. Vārdu pa vārdam un jamais saka, ka viņam esot jau mājās jaunā seriāla pirmā sērija. Domāts darīts, jādodās pie viņa uz dzīvokli un jāievērtē pirmā sērija šim seriālam, kuru tolaik aizrautīgi skatījos un sekoju līdzi visiem notikumiem.

Iesākumam. Vecais Kits (K.I.T.T. – Knight Industries Two Thousand) Pontiac Trans-Am ir nomainīts pret jaunu, modernu Ford Mustang Shelby GT500KR Kitu (K.I.T.T. – Knight Industries Three Thousand), pie kura ir nostrādāts tā, ka pirmajā mirklī jauno superauto ieraugot, sajūta tāda, ka esi iesviests, kā jau Senteevs izteicās, “Need For Speed” spēlē. Jaunais Kits prot visu to pašu ko vecais – runāt, būt asprātīgs, sazīmēt noziedziniekus, zvanīt utt, bet arī tagad jau ir piekļuve FIB datu bāzei, GPS, ir ticis pie savas klaviatūras un kā hamelions mainīt izskatu, krāsu, pieaudzēt sev klāt kādu lieku antispārnu un vēl citus brīnumus, kuri iespējams ir nezināmi vēl un atklāsies nākamo sēriju laikā. Mirgojošā lampiņa, necauršajamība un mutes indikātors ir saglabājies.

Visiem tiem, kas ir pieraduši pie Deivda Haselhofa (David Hasselhoff) sejas, pie skruļļainiem matiem, vienvārdsakot pie Maikla Naita , būs jāpieņem jaunais pilots Maiks Traucers (Mike Traceur) jeb īstajā vārdā Džastins Brūings (Justin Bruening). Man īpaši grūti nebija pierasts pie jaunā tēla, godīgi sakot.

Par sižetu neko daudz nestāstīšu. Pāris vārdos vienīgais varu patiekt to, ka uzrodās kaut kādi sliktie puikas, kas grib nolaupīt Kitu un ar tā palīdzību kontrolēt satelītu, ieroču bāzes ASV. Pa vidu pāris joki iz paša Kita par kuriem arī varēja pasmiet, dažas kaušanās epizodes, pakaļdzīšanās, neliela šaudīšanās un noslēgumā ar foršu avāriju sliktie zēni tiek apcietināti.

Katrā ziņā ar nepacietību gaidīšu nākamās sērijas parādīšanos, jo pēc pirmās sērijas noskatīšanās neesmu vīlies. Tieši otrādi – vairāk ieintriģēts visā tajā, lai uzzinātu, kā tālāk vieksies šim seriālam.

P.S. Pirmā sērija jau iznaca 17. februārī Amerikā.

# Vecais Kits – Pontiac Trans-Am

# Jaunais Kits – Ford Mustang Shelby GT500KR

Pats kocerts. Sākās Zviedru grupas Deathstars uzstāšanos. Kādas 15 minūtes uz viņiem paskatījos un sapratu, ka mani viņi nespēj pavilkt. Tieši tajā brīdī arī Gastonz zvanīja, teica, ka ir jau klāt un lai eju uz Arēnas trešo stāvu. Tā arī darīju. Satiku Gastonu, iepazinos arī ar Ārmi un Reālo. Tā kā man vairs lejā īpaši negribējās doties klausīties Deathstars, tad nolēmu uzkavēties šo cilvēku sabiedrībā. Gastonz uzsauca solīto parādu un vakars bija sācies. Runājām visādus niekus, apstāstīju īsumā kas notiek lejā pie skatuves un aprunājām apkārtstaigājošos emo, poke un citus brīnumus, kas izksatījās viens par otru skaistāki un dīvaināki. Tiesa, līdz trešajam stāvam viņi nebija īpaši daudz tikuši – pamatā tusējās pa pirmo un otro stāvu. Kad kāda stunda šātā veidā tika aizvadīta, tad arī mēs izdomājām, ka laiks doties lejā un stāvvietu. Uz skatuves jau bija paspējuši uzkāpt amerikāņu Flyleaf. Šei man daudz vairāk gāja pie sirds, nekā iepriekšējie. Tad kad Flyleaf beidza savu uzstāšanos, skatuve tika mazlietiņ pārkārtota un pēc kādas pustundas pauzes uz skatuves kāpa vakara nagla – Korn. Tika spēlētas gan jaunās dziesmas, gan arī vecie gabali, par kuri man vairāk iet pie sirds nekā jaunās dziesmas. Visai lielu pārsteigumu saviem faniem Korn sagādāja dziesmas Coming Undone laikā, kura tika veiksmīgi apvienota ar Queen – We will rock you. Fantastisks skats pavērās vienas dziesmas laikā (tagad nepateikšu kuras tieši), kad liela daļa apmeklētāju pacēla gaisā aizdegtas šķiltavas vai mobilo telefonu…visa Arēna vienās mazās liesmiņās.

Runājot par kurioziem. Šķiet, ka atkārtojās Placebo koncerta vēsture, par pokemoniem, kas izģērbjās kādas dziesmas laikā (sīkāk lasīt pie Gastona). Arī šeit divām mazgadīgajām palika samērā karsti – viņas dziesmas Blind (ja pareizi atceros) laikā nekautrējās atbrīvoties no saviem mini topiņiem un lēkāt vienos  krūšturos… Mēs jau nosmējāmies, ka tik tās nav tās pašas mazās, kas Placebo laikā mēģināja atvēsināties… :)

Par skatuvi. Varēja jau tomēr uzstādīt arī lielos LCD ekrānus, lai cilvēki no otrā gala redz visu notiekošo, nevis tikai apjauš, kas notiek uz skatuves. Tā kā es atrados vairāk uz Arēnas otro galu, tad būtu bijis samērā forši, ka būtu ekrāni.

Starp citu, bija piestrādāts pie gaismu un lāzeru šova. Man patika.

Koncerts – bija izdevies. Bija to vērts. Un pa 50 santīmiem atguvu savu jaku atpakaļ, jo bija slinkums stāvēt rindā…:)

Izrādes sākums bija paredzēts pulksten 23.00, bet iekšā laišana jau no pulksten 21.00. Taču reāli bija savādāk. Kad ieradāmies, bija pārsteigums par to, ka tik maz cilvēki atnāķuši – izrādās pasākuma organizātori steidza paveikt pēdējos darbus pirms pasākuma. Tas ir saprotami. Pašam arī tā gadījies, ka pirms paša pasākuma vēl steidzu uz veikalu iepirkt kādu spuldzīti vai vadiņu, jo tie kas mēģinājuma laikā strādāja bez problēmām, tā pirms paša pasākuma pieteica streiku.

Mēs ar draudzeni ieradāmiem kādas minūtes 10-15 pēc 22.00. Nolikām virsdrēbes gardrobē un gaidījām tālākos notikumus. Paspēju sazīmēt citus laimīgos, kas bija dabūjuši ielūgumus – koko un onkuli. Pēc tam arī pie laipnās meitenes Zanes dabūju savā īpašumā divas biļetes, kā Artis jau bija solījis.

Ap kādiem 22.45 tikām iekšā zālē. Veiksmīgi atradām savu galdiņu, kura kārtas numurs bija 18. Tiklīdz bijām apsēdušies, uzriez laipnā oficiante piedāvājas welcome dzērienus. Es paņēmu kaut ko ar ananāsu sulu. Draudzene arī paņēma kaut ko ar kaut ko. Bija arī solītās uzkodas. Varēja jau kaut ko vairāk piedāvāt apmeklētājiem, nevis tikai daži pīrādziņi un vēl daži sīkumi.

Jāatzīmē, ka 18. galdiņiš bija, manuprāt, vien no labākajiem gadiņiem redzamības ziņā, jo atradās normālā attālumā no skatuves un daudz maz vidū, kas nodrošināja visas skatuves pārredzamību. Jāatzīmē, ka reālais galdiņu izveitojums krasi atšķiras no tā izvietojuma, kas redzams pasākuma mājas lapā.

Pulkstens sita 23.00 un uz to laiku arī apmēram izrāde varēja sākties. Pats šovs ir iestudēts pēc krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova darba “Мастер и Маргарита” (Meistars un Margarita) motīviem. Tā kā neesmu lasījis šo darbu, tad neņemšos spriest par tā atbilstību. Bet `rolandinsh` jau šodien skaipā iztiecās, ka izrāde nav bijusi īpaši tuvu grāmatas saturam. Tomēr visu cieņu šova producentam Artim Ulmanim un režisorei Ilzei Rudzītei par ieguldīto darbu un laiku, bet ir nepieciešama kaut kāda odziņa visam pasākumam. Kaut kas pietrūka, manā uztverē. Varētu būt, ka tas saistīts ar to, ka šī bija šova pirmizrāde un aktieru vēl īpaši nebija iejutošies savās lomās.

Un vēl – vajadzēja tomēr kādam ātri pārkriet pāri ar lupatu visiem krēsliem, jo manai dāmai pagadījās netīrs krēsls.

Par to, kas man patika. Vislabāk man patika Melo-M uzstāšanās, kā viņi no čelliem mācēja izvilināt melodijas. Biju ļoti sajūsmā par to, ka varēju dzirdēt, kā uz čelliem spēlēja Europe – The Final Countdown gabalu, kuru jau biju nesen noskatījies. Tur viņi kopā ar Liepājas simfonisko orķerstri uzstājas.

Vēl patika akrobāti, kas veca dažādus trikus un kustības pie sienas un uz skatuves vēlāk arī.

Bija padomāts arī par to, lai saktītāji tiktu iesasistīti pasākumā. Tā kā mēs ar mīloto sēdējām bez maz vai pretī skatuvei, tad mūs abus iesaistīja tādā kā vilcieniņā un uzaicināja uz skatuves pavizināties. Vismaz tā es to sapratu.

Igo, kā Igo – nodziedājas visas savas paredzētās dziemsas. Man patika.

Ak jā – vēl bija uzgunsspļāvēji. Ehh…man arī pilnīgi sagribējās iemācīties spļaut ugunu. Esmu tādā veidā niekojies ar šķiltavām, bet tas nebija nopietni… Izrādes izskaņā kļuvu bagātāks par 5 kronām un 10 rubļiem.

Katrā ziņā liels paldies un žetons Artim par šo iespēju, ko viņš dāvāja.

Par šovu jau izteicās papusass un Endijs.

Pirmais, ko izdarīju, iegāju LMT mājas lapā un iepazinos ar tarifiem, kādi ir video zvanam un kas jādara, lai to pieslēgtu, jo par tādu arī uzzināju. Šķiet, ka tā pieslēgšana ir tīrākais bleķis, jo ja pats telefons jau atbalsta videozvana iespēju, tad neko nevajadzētu pieslēgt. Es to drošības pēc tomēr izdarīju, jo ja nu gadījumā kas… Tad kad viss bija izdarīts, tad varēja droši sākt spēlēties ar jauno funkciju.

Zvanīju savai draudzenei, jo zināju, ka arī viņas telefonam ir 3G atbalsts. Interesanti, ka Zelta zivtiņa arī atbalsta 3G pārklājumu. Tas man bija jaunums. Un kā ar O`Karti? Tā atbalsta vai nē? Vismaz, kad man bija, nekādu 3G pārklājumu nemanīju…bet tas tā. Ja nu kāds zin, tad var droši izteikties komentāros, jo visu laiku dzīvoju manāmā pārliecībā, ka priekšatmaksas kartes neatbalsta 3G… :)

Par pašu videozvanīšanu. Beidzot arī es izbaudīju to, ko pirms daudziem gadiem sāka rādīt filmās, pa telefonos/pulksteņos iebūēto kameru un visādiem videozvaniem. Īsi sakot bija jautri. Uzspiedu draudzene numurus un pie iespējām izvēlējos “Viedozvans” un spiedu pogu “Zvanīt”. Mēģināju vairākas reizes, līdz telefons ieklīda 3G zonas pārklājumā. Iepriekš jau speciāli nebrīdināju draudzeni par tāda zvana iespēju, lai būtu pārsteigums. Kad pēc pāris mēģinājuma reizēm sanāca uzzvanīt, viņa bija aizņemta lekcijās un vienkārši attieca manu videozvanu :) Pēc kādām 2 stundām sanāca uzķert atkal 3G zonā viņas telefonu un tad tika mēģināts dibināt videokonatktu ar viņu. Šoreiz sanāca veiksmīgi un daļēji pat izdevās parunāties. Kapēc daļēji? Jo otrā galā mani lāgā nedzirdēja, taču es visu ļoti skaļi un skaidri dzirdēju.

Kad veic videozvanu, tad tas ar neko īpašu netašķirās no parastās zvanīšanas, vien ar to, ka displejā pie klausulītes uzrādās videokamera, kas nozīmē, ka tiek zvanīts video režīmā. Video attēls nav ūber kruts, jo telefona sekundārā kamera ir tāda mazpikseļaina – nu kā jau materiālam, kas tiek filmēts ar telefonu.

Katrā ziņā šī nav pēdējā reizi, kad izmantoju videozvanu. Noteikti atkārtošu :)

Ieradāmies teātrī kādas 10 minūtes pirms izrādes sākuma. Negaidot satieku dažus pazīstamos un sen neredzētos. Apsveicinos. Pēcāk ar draudzeni dodamies ieņemt vajadzīgo vietu. Izrādās biļetes ir iegādātas uz balkona. Pēdējo reizi teātrī uz balkona biju, kad man bija gadi 10 vai 11. Nu jau esam ieņēmuši savas vietas un gaidam izrādes sākumu. Nodziest zālē gaisma un izrāde var sākties.

“Piedāvātās trillerkomēdijas sižets pirmajā brīdī šķiet biedējošs – tas ir stāsts par profesionālu slepkavu – psihodēlisku personāžu Janu, kura ikdiena sastāv no pasūtītām slepkavībām, nespēju kontaktēties ar sievietēm, kur katrs viņa mēģinājums tuvoties vai iemīlēt kādu no sievietēm, beidzas ar tās slepkavību un nāvi, bet vakari paiet halucionozos strīdos un sarunās ar savu mirušo Māti un citiem slepkavību upuriem. Taču Dž.Dž.Džilindžers šo darbu iztulko sev tik labi pazīstamā un brīvi pārvaldītajā postmodernisma valodā, kurā katra lieta, vārds vai personāžs spēj pārvērsties un transformēties ironiskā pretmetā, iegūstot daudznozīmību un kļūstot par atraktīvu un aizraujošu spēli/parodiju.“

iz Liepajniekiem.lv

Man pašam šī izrāde patika. Patiesībā man katra izrāde liekas interesanta, jo uz teātri nemaz tik bieži neeju. Nekad iepriekš nebiju redzējis, ka uz skatuves cilvēki tik aktīvi smēķētu, kā to darīja šajā izrādē. Man vislaik bija priekšstats, ka teātrī uz skatuves visādas tādas muļķības nedara. Laikam tomēr dara. Dzer, pīpē un šaudās.

Katrā ziņā iesaku katram svētdienas teātra apmeklētājam aiziet uz šo nedaudz melno, traģiokomēdiju. Cilvēkiem, kam nepatīk dzirdēt vārdus sekss, mauka un tamlīdzīgus vārdus un maziem bērniem – nav ieteicams. Samācīsies visādas muļķības no izrādes un vecākiem nebūs miers. Tēlos visādus gangsterus dzīvoklī…

Lieta: sarkanā lapsa
Tēls: galvenais šefs spīdīgās biksēs un Jans