Nobīties no baložiem

Viss sākās pagājušajā ceturtdienā, kad saņēmu zvanu no Viestura, kur viņš teica, ka rīt svētdien brauc uz Liepāju un varētu braukt kastītēs. Nav nekas divreiz jāskaidro. Neilgā laikā tika nokompeltēta komanda piecu cilvēku satāvā un iespējamais maršruts ar izliktajām geokastītēm, kas sākās ar Dunalku un beidzās netālu no Rudbāržiem, arī tika sazīmēts. Atlika vien sagaidīt svētdienas dienu, sagaidīt Visturu autoostā un doties Dunalkas virzienā.

Divas atziņas: tikai ar GPS vien būs par īsu; ja neesi pārliecināts, kur kastīte īsti atrodas, par labu nāks arī neliela ieskatīšanās googles kartēs. Šādos izbraucienos tomēr ir labāk ņemt arī līdzi Latvijas ceļu atlantu, kas ir kā ierocis pret lieku braukāšanu cauri mežiem un attapšanos “ciemos” pie kaut kā. Tā nu mums arī sanāca, meklējot slēpni Dunalkā. Iebraucām Dunalkā un GPS saka, ka 2 kilometri pa labi. Apskatamies – ved ceļš vajadzīgajā virzienā. Divreiz nedomājot, braucam pa putekļaino ceļu GPS bultiņas virzienā.  Kādu puostru kilometru nobraucot, esam atbraukuši… bet ne jau tur kur vajag – iebraucām kādā lauku sētā, kur pilns ar traktoriem, izjauktām mašīnām un citām lietām, kas raksturīgs laukiem. Kā Viesturs izteicās – bija sajūta kā filmā “Wrong Turn”. Neko darīt – greizām riņķī un devāmies atpakaļ uz šoseju. Kā izrādās – pie slēpņa varēja gandrīz piebraukt ar mašīnu.

Nākamā kastīte bija netālu esošajā Cīravā. Šo jau bijām “pa pusei” bijām atraduši Kuldīgas geotūres laikā un visi vajadzīgie instrumenti pašiem bija līdzi. Pēc nepilnām 10 minūtēm slēpņa vieta atrasta. Pēc vēl kādām 40 minūtēm, slēpnis beidzot mums padevās. Šis bija viens no orģinālākajiem slēpņiem, kādu es esmu atradis! Drusku apkopām kastīti, salikām visu vietās un devāmies Bērziņavotu virzienā. Dēļ tur notikušo/notiekošo būvdarbu dēļ, kasti neatradām.

Pēc Bērziņavotu apmeklējuma, devāmies Aizputes virzienā, kur mūs gaidīja jau neliela ekskursija pa šo skaisto pilsētu, kas vainagojās ar veiksmīgu kastītes atrašanu un neviltotu smaidu mūsu sejās. Pēc plāna bija paredzēts doties uz Kazdangu, taču nobalsojām pret to.

Tā vietā devāmies Taujēnu raķešu bāzes virzienā. Ar pirmo piegājienu mums neizdevās tikt uz vajadzīgā ceļa, tapēc attapāmies jau Rudbāržos, kur arī ir vies geoslēpnis. Taču nepaņēmām, jo nevienam nebija vēlme kaut kur kāpt un līst. To atstājām uz citu dienu. Tādēļ devāmies atpakaļ Liepājas virzienā, meklēt pazudušo ceļu uz Taujēnu bāzi. Un kā nu ne – šoreiz veiksmīgi atradām. Lai arī tomēr vēl strīdējāmies vai tas ir īstais ceļš, tomēr pēc minūtēm 10 parādījās pirmās pazīmes, ka esam uz īstā ceļa.

Noliekam mašīnu un līdz slēpnim 700 metri. Sākam iet un secinam, ka labāk jāpiebrauc ar mašīnu. Netikām tuvāk par 200 metriem (bet tie vismaz nav 700) un ātri vien sameklējām vajadzīgo vietu un kastīti atradām. Pēc tam sākās otrā daļa – neliela ekskursija pašplūsmā pa teritoriju. Drusku iemetām aci bunkoros, šahtās un es nobijos no šahtās dzīvojošiem baložiem.

Esam jau gandrīz klāt pie kastītes…

Pie slēpņiem arī dzīvo šādi radījumi :)

Jāuzmanās, kur kāju lik. Šādas šahtas ir visur.

Kopbilde.

Skats no raķešu šahtas (tāda kā redzama fonā un pirmajā bildē). No šādas šafhas arī izlidoja čupa (divi) baloži, kuri mani nobeidēja. Skaņa no šahtas arī baisa, kad putni lido.