Aizvakar ar Viesturu nolēmām veikt nelielu izbraucienu uz Priedaini (un tālāk) pa veloceliņu, kurš iet gar vilciena sliedēm maršrutā Rīga – Jūrmala. Tikko uzsākām maršrutu, pretī brauc divi citi čibriki, kuri bija izpletušies visa veloceliņa platumā. Nākamajā mirklī jau centos izvairīties no sadursmes ar Viesturu, taču ātrumā nospiedu velosipēdas priekšējās bremzes, līdz ar ko sanāca smuks lidojums pāri ragiem un piezemēšanās uz veloceliņa ar muguru. Bonusā iegumu noberztu elkoni, nenozīmīgus skrāpējumus un sāpošu roku. Pēc šī kritiena turpinājām ceļu līdz Līvu akvaparkam un atpakaļ. Roka gan nedaudz sāpēja, bet tas netraucēja veikt šo ceļa gabalu. Nākamjā rīta izdomāju, ka vajag tomēr aizbraukt uz slimnīcu/traumpunktu, jo roku vairs nevarēju pakustināt. Ja kustināja – tad sāpēja. Doma jau bija, ka varētu būt lauzta roka…
Aizbraucam uz Rīgas 2. slimnīcu, pēc apmēram puostras stundas gaidīšanas man tiek uzņemts rengens. Par laimi nekas lauzts nav. Ir tikai sasitums un asisnizplūdums. Par laimi. Ārsts ieteica uzlikt šinu un likt šņabja/ledus kompreses. Kā jau mēs smējāmies – pirms bremzē, padomā divreiz!
Lūk arī – šina, kas man tagad jānēsā un rengens… :)
P.S. Kā izteicās Rolands, tad “Laipni lūgts velotraumu pulciņā…” :)
man tieši nesen sanāca līdzīgs triks, jo uz vanšu tilta vējš parāva cepuri pa kreisi, griežot galvu līdzi lidojošajai cepurei, ātrumā sanāca pieskarties bremzei, un protams nokūleņoju ar visu veļļuku pāri galvai. saskrāpēju gan tikai celi.
no malas varētu būt tīri labs skats ;D
Jūtu jums abiem līdzi (Tev un Rolandiņam) – gadās visādi kuriozi. Būs man arī savs gadījums jāuzraksta, kas bija te pāris dienas atpakaļ, lai gan dzīvs palikos un bez nevienas skrambas…