Pirms apmēram diviem mēnešiem sāku savai māsai mācīt braukt ar mašīnu, lai viņa ātrāk apgūst braukšananas tehniku. Es jau pašā sākumā sapratu, ka ļaušu vairāk vai mazāk viņai pašai braukt pēc “autosklas stila”, lai varētu veiksmīgāk nolikt eksāmenu. Es stipri šaubos, ka es ar savu “ikdienas braukšanas stilu” varētu nolikt eksāmenu īpaši nepiedomājot pie tā, kā es braucu. Taču biju biju nolēmis, ka arī vairākas būtiskas lietas paskaidrošu, kā es to visu redzu.
Tad kad pirmo reizi iejutos “instruktora ādā”, tad māsa bija aizvadīusi pirmās braukšanas stundas ar autoskolas instruktoru. Lai novērtētu viņas braukšanas spējas, pirmajā braukšanā aizbraucām uz tuvumā esošo laukumu Kūrmājas prospekta galā. Tur drusku pariņķojām, līdz man +/- bija skaidrs māsas braukšanas līmenis. Tālāk jau sekoja norādes virzienā uz pilsētas nomaļākajām ielām – tur arī ļoti daudzi vienādas nozīmes krustojumi. Jūtos lepns par sevi – pēc pirmajām braukšanas reizēm no māsas izdzinu niķi, ka vienādas nozīmes krustojumos vajag pārliecināties par drošību, skatoties uz abām pusēm, ne tikai uz kreiso pusi.
Vēl viena niķi, kuru būšu izdzinis māsas braukšanas stilā, ir pārlieku tuva braukšana labajai vai kreisajai pusei. Tādos brīžos rodas sajūta, ka tulī būs crash un uz šrotu varēs iet meklēt jaunus spoguļus. Bet par laimi, šis niķis jau ir gandrīz pazudis.
Būt par instruktoru vai tā aizvietotāju = tā ir liela atbildība un dubulta uzmanība uz ceļa, nekā tad, kad pats esi autovadītājs. Manā skatījumā, kurš katrs cilvēks to nevar darīt, jo ir ļoti lielā mērā atkarīgs no cilvēka rakstura.
Katrā ziņā mana māsa brauc labi un var justies samērā droši. Par vienu labu šoferi vairāk! Tikai atlicis viens tāds sīkums, kā nokārtot valsts braukšanas eksāmenu. Drīzumā šeit arī ķeksītis būs ievilkts un māsas makā gozēsies rozīgais plastikāta gabaliņš…
