Mamma un tētis gulēja. Mamma gar sienu, protams. Tētis uz lielā spilvena. Tieši tā, kā guļ mamma un tētis: dibenus kopā saspiesti, segas stūris katram zem sāna, divi žurnāli uz mammas naktsgaldiņa un televizora pults tēta pusē.
Trīsgadīgais Renārs naktīs plikām kājelēm kā pīlēns bieži vien iepļekatoja viņu guļamistabā ar ierastajām vēlmēm:
a) gribas padzerties,
b) gribas pie tēta
c) un čurāt, protams.
Bet šonakt bija kaut kas jauns- variants ”d”.
„Mammu, mammu, palaidiet, lūdzu, lūdzu, mani zem sedziņas! Man ir nosalis gailītis!”

Mamma sastinga. Ko? Gailītis? Nosalis? Nosalis! Mīļo pasaulīt! Pidžamas bikses taču vakar vakarā sīkajam pēc vannas uzvilku! Būs novilcis, vai? Varbūt gulta atkal slapja?
Tētis arī sastinga.Ko tas puika pļāpā! Lai nu kas var nosalt, bet ne Tas!
„Nāc šurp!” tētis noteica un puika iestūķēja abiem pa vidu un pārklāja pāri segu.
Puika nerimās. ”Mammu, tēti, ko man tagad darīt? Es gulēju, gulēju, tad pamodos, sedziņa bija nokritusi uz grīdas.Un mans nabaga gailītis! Nosalis! Cik man tagad viņa žēl! Nabadziņš!
Mamma, protams, joprojām tēloja, ka ir aizmigusi. Ak kungs, ar tiem bērniem! Meita auga, tai tikai pāris reižu bija no kaut kādiem bubuļiem bail, pat no kaimiņa Vitālija ar viņa velosipēdu – muzeja retumu. Bet puika ir puika – tam mūždien kaut kādas sūdzības: te ēst, te dzert, te par aukstu, te par karstu…
„Guli, gan jau sasils” noburkšķēja tētis.
Puika, pacēlis segu, turpināja īdēšanu: „Lūdzu, lūdzu, taču paskatieties vismaz kāds, cik mans gailītis ir maziņš, nosalis un bēdīgs…”
Mamma, muguru uzgriezusi, paņurcījās, tā liekot abiem vīriešiem saprast, ka viņa ir ļo-oti aizmigusi, nu ļo-o-oti…Galu galā – tā nepavisam nav sieviešu lieta! Tas vispār nekādā ziņā neattiecas uz sievietēm. Padomā tikai- nosalis un bēdīgs! Kā tas ir-bēdīgs!? Un maziņš, iedomā tik! Es taču teicu vīram, es teicu, ka nevajag iet abiem kopā vannā! Saskatījās puika, tagad sadomājies sazin ko- nu būs trauma uz mūžu. Bez psihoterapeita, visticamāk, galā netiks!
Tētis arī centās šņākt arvien skaļāk. Gailītis salstot…Man nekad nav salis.NE-KAD. Vispār nekad nav ne salis, ne pārkarsis, ne kāda cita vaina bijusi. Normāla ķermeņa temperatūra. Arī bērnībā nesala. Pat ļoti agrā bērnībā nesala. Cik vien sevi atceros, nekad nav salis. NE-KAD! Kas ir ar tiem puikām mūsdienās! Maziņš un bēdīgs!? Atradis ko naktī pētīt! Maziņš. Kas tie par tādiem izteicieniem!? Kurš viņam diez samācījis salīdzināt, cik maziņš, cik liels. Cik tad tur tā bērna! Un bikšelēs tāpēc arī tikai tāds cukurzirnis vien ir. Loģiski! Bet bēdīgs…Ko nozīmē – bēdīgs, sasodīts!?
Puika nerimās: „Kāpēc jūs abi man nepalīdzat? Kā lai es tagad gailīti sasildu?”
Mamma iebakstīja tētim ar kājas pirkstgalu. Proties, vecais! Neviens sieviešu žurnāls nekad nav rakstījis par gailīša temperatūru un sasildīšanas paņēmieniem. Deguns salst- paberzē ar cimdu, kājas salst- novelc slapjās zeķes un uzvelc sausas vai čakli kustini pirkstus zābakos, rokas salst- pabāz zem dibena un sēdi. Punkts. Par gailīša sildīšanu nevienā atmiņas failā mamma neko atrast nevar.
Tētis sāka ilgi un prātīgi griezties uz puikas pusi. Nu gan māte! Kuram tad jāgādā par mazu bērnu veselības problēmām un sūdzībām? Man taču nauda jāpelna, nevis te ar visādām muļķībām naktī jānodarbojas! Ja es nezinu, kā tas ir – nosalis-, kur lai es, sasodīts, ņemu jēdzīgu padomu sasildīšanai?! Uz rokām uzpūstu siltu elpu. Un pēc tam? Lai uzsedz segu un saraujas kamolā! Tad taču vajadzētu sasilt, ja tur arī kas nosalis!
Nu jau puika sēdēja nevis gulēja un klusi šņukstēja: ”Gailītis…Nabadziņš…Tagad vēl saslims, un nebūs man vairs sava gailīša…”
Tas jau bija nopietni! Tētis un mamma kā uztrenējušies vienlaikus pagriezās uz mazā dēlēna pusi. Renāriņš sēdēja starp abu rūtainajiem spilveniem, abām roķelēm cieši apķēris māsas mīļāko rotaļlietu- smaržīgo un smaidīgo Dobeles ražojuma oranžo plastmasas gailēnu ar augsti izslieto seksti. Tētis un mamma vienlīdz nedroši saskatījās.
„Pffff” nošņācās tētis. ”Un ko tad tu domāji, sieviete?” viņš pukstēja, puiku zem segas kopā ar visu gailīti stūķēdams.
„Es tak gulēju, bet ko tu domāji?! Khm! Vīrieši…” nobubināja mamma, drošības labad pārbaudīdama, vai pidžamas bikšeles puikam tiešām ir kājās un ir sausas.

Nozvejots draugiem.lv dienasgrāmatās