Ubagošana
Pārdomas par šo tēmu manī rasīja Cosmopolitan blogā ievietotais raksts par izmisušajām meitenītēm un puisīšiem, kas prasa naudu no apkārtējiem lai it kā nokļūtu mājās – Cēsīs, Siguldā vai Liepajā.
Man pašam arī nereti gadījies sastapt šādus mangotājus. Tiesa, daudzas reizes viņiem paeju garām, aizbildinoties, ka nav skaidras naudas, pašam nav nauda vai ko citu pasakot. Tomēr arī gadās, kad kādam no šādiem dzīves dīkdieņiem ieripinu saujā pāris melnos santīmus, kas sakrājušies bikšu aizmugurējā kabatā. Parasti gan tas ir, kad šajā biznesa lauciņā parādās kāda jauna un neredzēta seja. Liepāja tak ir maza, you know.
Šitā gadījās arī vienā no pēdējām reizēm. Bija pēc Ziemassvētku laiks un dodamies virzienā no centra pa Lielo ielu un pretī, no tumsas aizsega, iznāk 3 vidēja garuma/lieluma stāvi. Kad distance starp mums un šiem stāviem ir sarukusi, var sazīmēt sejas kurās atspoguļojas bēdas, life su*ks un citas īpašības. Viens no viņiem pienāk tuvāk mums un sāk ievadtekstu: Es ļoti atvainojos, vai jūs esat latvieši?…Bla bla bla…visus svētkus esam uz soliņa pavadījuši, mūsu draugs ir piekauts (rāda uz vienu no savējiem, kas tiešām izskatījās piekauts)… Vai jums neatrastos pāris santīmi?” Kaut kas manī tomēr nospēlēja un iedevu pārdesmit santīmus, jo mazums kas… Bezgalīgi pateicās mums, likās, ka tulīt vai izkusīs no pateicības. Ignorējot pateicībiņas, devāmies tālāk.
Ironiskā kārtā, nākamajā dienā ap to pašu laiku atkal šo pašu kompāniju, tikai šoriez viņi bija duetā – runātājs un sasitais, satiku. Precīzāk, viņi satika mani. Pamanīja mani stāvam pie veikala, savu iešanas trajektoriju virzīja uz mani. Sazīmēdams vakardienas draugus, tīši pagāju malā, bet tad bo muguras izdzirdēju veco dziesmu: “Es atvainojos, tu runā latviksi…” Es pagriezos pret viņu: “Es jau tev vakar iedevu.” Ar neapmierinātu aci paskatījās uz mani un ar savu pārinieku devās tālāk.
Reiz uz ielas šāds stāstītājs ka “priekšniecība neesot izmaksājusi algu utt.” saņēma veiklu atbildi: “Atvaino, neesmu jurists”.
Un kāds cits, kuram pietika nekaunības paziņot, ka iepriekšējā vakarā esot nodzēris 43 latus, un tagad vajagot 40 santīmus, par ko nokļūt mājās (aliņš tad maksāja ap 40), dabūja nevis 40 santīmus, bet vērtīgu padomu – nākamreiz dzert par Ls 42,60!
Man bieži ir bijis tā, ka kaut kā refleksā pasaku, ka nav un eju tālāk. Tāpat ar cigarešu ubagotājiem. Nezinu kāpēc, bet automātiski pasaku, ka nav un aizeju.
Es zinu Tom tos tevis satiktos dzhekinjus :D Man vinji jau kaadas reizes 10 ir prasiijushi ar vienu un to pashu tekstu :D Es gan vinjiem neesmu neko devis, jo vareeja redzeet, ka vinji shmigai… ta nu vienreiz neiztureeju un uzbljaavu vai vienreiz nepietiek man jau prasiit… a naakamaa reizee atkal.. vinji jau purnus neatceras… nodzeerushaas nelaimes…
woolcan, njā… :D
ō, šitos zinu. kā reiz vienu tādu ar uzsistu aci šodien satiku. Otro reizi. viņureiz kaut kad rudenī ar A gājām gar Rīgas Satiksmes kantori pie VEF tilta – uzradās. Teicās no slimnīcas tikko iznācis. Jautājām, kur tad tur tuvumā slimnīca [vienīgi dzemdību nams :D], šis ignorēja šo jautājumu uuun tik mala tālāk. Iedevām santīmus.
Šodien arī viņu “satiku”, teicās, ka esam Alberts Bērziņš no Pensionāru apvienības. :)
Vēl gadījies vienu pajaunu čalīti satikt. Neatcerētos, ja viņš nebūtu vairākkārt prasījis naudu autobusa biļetei uz Balviem. :D