Kā jau neliela daļa blogeru (nombre, onkulis, papuass, Endijs u.c.), arī es biju saņēmis uzaicinājumu no Arta (aka Taustiņklabeklis iz zuz.lv) apmeklēt šīs izrādes pirmizrādi, kura notika 14. decembrī Latvijas Dzelzceļa muzeja telpās.

Izrādes sākums bija paredzēts pulksten 23.00, bet iekšā laišana jau no pulksten 21.00. Taču reāli bija savādāk. Kad ieradāmies, bija pārsteigums par to, ka tik maz cilvēki atnāķuši – izrādās pasākuma organizātori steidza paveikt pēdējos darbus pirms pasākuma. Tas ir saprotami. Pašam arī tā gadījies, ka pirms paša pasākuma vēl steidzu uz veikalu iepirkt kādu spuldzīti vai vadiņu, jo tie kas mēģinājuma laikā strādāja bez problēmām, tā pirms paša pasākuma pieteica streiku.

Mēs ar draudzeni ieradāmiem kādas minūtes 10-15 pēc 22.00. Nolikām virsdrēbes gardrobē un gaidījām tālākos notikumus. Paspēju sazīmēt citus laimīgos, kas bija dabūjuši ielūgumus – koko un onkuli. Pēc tam arī pie laipnās meitenes Zanes dabūju savā īpašumā divas biļetes, kā Artis jau bija solījis.

Ap kādiem 22.45 tikām iekšā zālē. Veiksmīgi atradām savu galdiņu, kura kārtas numurs bija 18. Tiklīdz bijām apsēdušies, uzriez laipnā oficiante piedāvājas welcome dzērienus. Es paņēmu kaut ko ar ananāsu sulu. Draudzene arī paņēma kaut ko ar kaut ko. Bija arī solītās uzkodas. Varēja jau kaut ko vairāk piedāvāt apmeklētājiem, nevis tikai daži pīrādziņi un vēl daži sīkumi.

Jāatzīmē, ka 18. galdiņiš bija, manuprāt, vien no labākajiem gadiņiem redzamības ziņā, jo atradās normālā attālumā no skatuves un daudz maz vidū, kas nodrošināja visas skatuves pārredzamību. Jāatzīmē, ka reālais galdiņu izveitojums krasi atšķiras no tā izvietojuma, kas redzams pasākuma mājas lapā.

Pulkstens sita 23.00 un uz to laiku arī apmēram izrāde varēja sākties. Pats šovs ir iestudēts pēc krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova darba “Мастер и Маргарита” (Meistars un Margarita) motīviem. Tā kā neesmu lasījis šo darbu, tad neņemšos spriest par tā atbilstību. Bet `rolandinsh` jau šodien skaipā iztiecās, ka izrāde nav bijusi īpaši tuvu grāmatas saturam. Tomēr visu cieņu šova producentam Artim Ulmanim un režisorei Ilzei Rudzītei par ieguldīto darbu un laiku, bet ir nepieciešama kaut kāda odziņa visam pasākumam. Kaut kas pietrūka, manā uztverē. Varētu būt, ka tas saistīts ar to, ka šī bija šova pirmizrāde un aktieru vēl īpaši nebija iejutošies savās lomās.

Un vēl – vajadzēja tomēr kādam ātri pārkriet pāri ar lupatu visiem krēsliem, jo manai dāmai pagadījās netīrs krēsls.

Par to, kas man patika. Vislabāk man patika Melo-M uzstāšanās, kā viņi no čelliem mācēja izvilināt melodijas. Biju ļoti sajūsmā par to, ka varēju dzirdēt, kā uz čelliem spēlēja Europe – The Final Countdown gabalu, kuru jau biju nesen noskatījies. Tur viņi kopā ar Liepājas simfonisko orķerstri uzstājas.

Vēl patika akrobāti, kas veca dažādus trikus un kustības pie sienas un uz skatuves vēlāk arī.

Bija padomāts arī par to, lai saktītāji tiktu iesasistīti pasākumā. Tā kā mēs ar mīloto sēdējām bez maz vai pretī skatuvei, tad mūs abus iesaistīja tādā kā vilcieniņā un uzaicināja uz skatuves pavizināties. Vismaz tā es to sapratu.

Igo, kā Igo – nodziedājas visas savas paredzētās dziemsas. Man patika.

Ak jā – vēl bija uzgunsspļāvēji. Ehh…man arī pilnīgi sagribējās iemācīties spļaut ugunu. Esmu tādā veidā niekojies ar šķiltavām, bet tas nebija nopietni… Izrādes izskaņā kļuvu bagātāks par 5 kronām un 10 rubļiem.

Katrā ziņā liels paldies un žetons Artim par šo iespēju, ko viņš dāvāja.

Par šovu jau izteicās papusass un Endijs.