Aizvakar bijām Čilli picā. Uz Liepāju bija atbraucis viens vidusskolas ex klases biedrs Viesturs. Viņam bija vēl kāda meitene līdzi. Satikāmies, parunājām. Beigās Viesturs pielauza mani uzsaukt kādu picu Čilli picā. Domāts (pielauzts?) darīts. Dodamies uz tuvējo picēriju. Patiesībā nekur tāli nebija jādodās. Domas dzimšanas brīdī picērija bija tieši mums aiz muguras.
Bez nekādas domāšanas tiek pasūtīta lētākā ģimenes Mararitta un dzeramais. Apkalpošana ļoti ātra. Nepagāja ne 10 minūtes un oficiants atnesa mums kāroto picu. Bez liekas runāšanas ķeramies klāt atnestajai picai. Kā parasti savai atnestajam picas gabalam uzkaisu piri-piri piparus un uzlieku tomātu mērci pa virsu.
Pēc kādām divām, trijās picas šķēlēm ar Viesturu atcerējāmies vidusskolas laikus, kad niekojāmies ar asiem ēdieniem. Sākās spēlīte kurš vairāk pirparus uzkaisīs uz picas un to apēdīs bez problēmām. Ar ģimenes picu mēs tikai tā iesildījāmies. Pēc lielās pias piebeigšanas, abi ar Viesturu uz mana rēķina pasūtījām vienu bērnu Margarittu. Tad arī viss sākās pa īstam.Atzīšos, tādu piri-piri dozu vēl nekad nebiju uzņēmis. Un lieki piebilst, ka tā meitene, kas Viesturam bija līdzi atnākusu, uz mums tā dīvaini skatījās un ik pa laikam izdvesa vārdus “Ak šausmas…”. Vēl pēc pāris stundām bija jūtama asuma sajūta rīklē un dedzinoša siltuma sajūta vēderā.
# Sagatavošanās process. Šādā veidā bija veigāl piparus dabūt uz picas, nevis arī nokaisīt galdu un šķivi ar pipariem. Tas bija jau ar mazo picu, kad izgājām 1 pret 1…
# Lai viss asums būt daudz maz vienāds…izlīdzināšanas process.
# Sākās…
# Šādi tas viss izskatījās tuvplānā.
kuņģis nav žēl? :P
marci, tik traki nav :)
Frīks :)
Siltums vēderā-normāli iebojāts kuņģis!
kopā ar vienu simtiņu grādīgā varētu ieēst