Sestdien bijām aizgājuši uz kino. “Auklītes dienasgrāmata” bija jēdzīgākā filma, kuru tobrīd varēja noskatīties kino “Ballē“, negaidot dažas stundas, līdz nakts seansiem, kā arī nebija vēlme iet uz kaut kādu trilleri, kā “Paranoja”. Sajutos kā Eiropā – 20 minūtes pirms filmas sākuma rādīja visādus reklāmas rullīšus. Jau pāris filmas, kuras ir iekritušas vēlmju sarakstā jeb you mast see it: Noķert vilni /
Surf’s Up, Zvaigžņu putekļi / Stardust.
Nu tad par pašu filmu. Neizplūdīšu garos aprakstos par filmas saturu, jo to jau var izlasīt šeit un šiet.
Lai gan filma ir definēta kā romantiska komēdija, bet, skatoties filmu, tā neliekās. Drīzāk varētu būt drāma ar nelielu humoristisku devu.
Manuprāt, šajā filmā vislabāk bija parādīts tas, ka nauda un manta nedara cilvēkuslaimīgus! Tieši otrādi – mantiskās vērtības kļust par nastu, līdz beigās cilvēks sāk vergot naudai, mantai. Tas viss beidzās ar to, ka bērns par māti uzskata nevis savu īsto māti, bet gan auklīti, kas dien dienā baro, apkopj, runājās, čubinās ap bērnu. Galvenais ir mīlēt un tapt mīlētam, jo sevišķi bērnībā, kad bērni visvairāk izrāda savu mīlsetību pret vecākiem.
Ja ir vēlme iet uz šo filmu kā komēdiju – tad nav vērts. Ja vienkārši uz kino iet tikai kino pēc – tad vēl var mēģināt.
Esot Liepājā, ar meiteni arī apmeklējām kino, un izvēlējāmies šo filmu. Kļūdījāmies izvēlē. ~ 30 min pēc filmas sākuma pametām zāli, jo ar katru minūti filma likās aizvien sliktāka, stulbāka utt.
Man gan filma patika! Jā-tā nebija izteikta smieklu filma, bet doma man šķita interesanta-par to, ka vecāki ir tā noņēmušies ar saviem darbiem, savām attiecībām, sabiedrisko dzīvi utt, ka ka aizmirst par saviem bērniem, un šādā veidā audzina jaunus vecākus, kas atdarinās tieši tādu pašu audzināšanas modeli, kā viņu vecāki! Pie tam, šie vecāki “it kā domā” par bērniem, bet nesaprot, ka bērniem vajag vienkārši mīlestību un uzmanību, vienu acus skatienu vairāk, glāstu un mīļu vārdu!