Izlasot šo joku un iedomājoties mazu bērnu to sakām, smaids parādās manā sejā:
Kristofers: Audzinātāj, kad es izaugšu, es tevi precēšu!
Es: bet es tad jau būšu veca, bez zobiem Kristofer
Kristofers: Es tev nopirkšu jaunus, tādus kā omītei.
Nākamajā dienā pienāk Kristofers un saka: Es tevi tomēr neprecēšu.
Es: Kā tad tā, vairs nemīli?
Kristofers: Mīlu, bet es paprasīju omītei, tie zobi dārgi maksā!
Leona
(calis.lv)
Skarbā dzīves realitāte.