14. aprīlī Liepājā durvis vērs jauns izklaides klubs “Pilsētas vārti”, kas atradīsies blakus tirdzniecības centram “Kurzeme”.
“Pilsētas vārtu” saimnieks būs Uldis Knapšis, informē mūziķis Fēlikss Ķiģelis, kura grupā U. Knapšis spēlē bungas.
Avots: http://www.rekurzeme.lv
Kopš pēdējā Cūku turnīra, kurš norisinājās Rīgā, ir pagājus teju pusgads. Nākamais Cūku turnīrs jau būs pēc drusku mazāk kā vienas nedēļas – Liepājā, klubā/bārā “Firebar” 22. janvārī.
Iepriekšēja pietiekšanās un sīkaka info: http://turnirs.ir.lv
Visi jau noteikti zin, kas ir pedolācis (Pedobear) un Čerburaška (Чебурашка). Tie ir divi, sava veida varoņi.
Bet kas notiek, ja abus šos varoņus sakrusto? Tad sanāk Pedoraška (Pedorashka / Педорашка).
P.S. Ko šāds Педорашка dara? Var minēt un izteikt komentāros. Man pašam vēl nav ideju :)
Matemātisks pierādījums, par to, ka ar sieveitēm var būt problēmas. :)
Varbūt kāda dāma var sastādīt līdzīgu “vienādojumu” par vīriešiem?
Fotoreportāža no 350 metrus augsta Galičas (Galiča atrodas kaut kur te) radio/tv masta. Jā, Galičas masts ir par vesaliem 150 metriem augstāks, nekā Adata, kas stiepjas “nieka” 200 metru augstumā. It kā 200 metri nekas nav… horizontālā veidā. Un šāds Galičas masts sasniedz teju Rīgas televīzijas torņa augstumu. Tādā būtu awwsome uzkāpt. No bildēm vien skudriņas pārskrien pār muguru. Dzīvē varētu būt daudz iespaidīgāk.
Starpcitu, Varšavā bija viens masts, kas sniedzās gandrīz 650 (!!) (brīvdienu rītos šādu gabalu pat negribas doties uz veikalu) metru augstumā. Tās ir trīs Kuldīgas Adatas un vēl drusku. Lai es varētu uzkāpt Varšavas mastā, man būtu nepieciešamas vismaz 3-4 stundas. Skats noteikti būtu iespaidīgs. Tas lai paliek manos sapņo – Varšavā šis masts vairs nav pieejams, to nojauca 1991. gadā. Vairāk informāciju var uzzinat Wikipēdijā.
Atgriežoties pie Galičas masta. Zemāk ir bildes no šī torņa. Kad braucam uz Galiču? Es esmu tikai par. Kurš vēl? Tie ir tikai apmēram 1650 kilometri vienā virzienā. Es joprojām par…
Šodien aizsprostojās pods. Neiet prom ūdens un viss. Ja aizsprostojas vanna vai izlietne, tad palīdz “vantūzis”, nezinu pat, kā pareizi šis rīks latviski jāsauc. Bet ko lai dara ar podu? Te es atcerējos, ka skapī manīju mētājamies santehniķu trosi. Tiem, kas nezin – būtībā tā ir vienkārša trose, kurai galā ir rokturis, lai to būtu vienkāršāk griezt. Paņēmu trosi un sāku to stumt podā. Kautkā grūti gāja, bet tomēr iestūmu visus padsmit metrus. Ūdens prom neiet. Velku laukā, atpakaļ nāk gandrīz vai grūtāk, nekā iekšā. Izvelku – galā zeķe! Nobrīnījos, kurš no mājiniekiem būtu tik gudrs, lai zeķi mestu podā… Bet ūdens joprojām neiet prom! Neko darīt, bāžu atkal trosi podā, kad atskan zvans pie durvīm. Atveru, tur kaimiņš slapjiem matiem un halātā, prasa, vai es esmu tas nelietis, kurš viņam zeķi nospēris.
Neko ļaunu nenojauzdams, šis mazgājies dušā, kad saklausījis, ka kaut kur pa caurulēm kaut kas skrapstinās. Nu neko, šis mazgājas tālāk. Te pēkšņi skatās – poda vāks paceļas, no tā apakšas izlien kaut kāds nesaprotams verķis, viss sūdos un matos un vēl visādā drazā, griezdamies šķaida to visu uz sienām un grīdas, aizlien līdz zeķēm, kas mierīgi mētājas uz grīdas, aizķer vienu un tad nozūd atpakaļ podā!
P.S. Labi, ka viņš nesēdēja uz poda…
Nosēņots draugos.
